Ar šo rakstu turpinām rakstu sēriju par Latvijas ūdenslīdēju vēsturi. Saglabāsim Latvijas zemūdens sporta vēsturi! Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī tos cilvēkus, kas zin zemūdens sportistus vai ostu nirējus. Rakstā ir atrodami izvilkumi no laikrakstiem (1920-1930.gada) un grāmatu pierakstiem, kuri veikti par Latvijā esošajiem nirējiem un ūdenslīdēju paveiktajiem zemūdens darbiem, kā arī “dārgumu medniekiem”. Zemūdens niršanas klubs “Daivings.lv” kolekcionē agrāko laiku niršanas ekipējumu, izstādes ekspozīcijas veidošanai, tiek veidots pirmais “Ūdenslīdēju darba un ekipējuma muzejs Latvijā“.
Satura rādītājs
Latvijas zemūdens darbu vadītājs Kārlis Lasmanis
“Dažādu noslīkušu mantu izcēlējs Lasmanis ostā bija pazīstams kā vienīgais speciālists. Izzvejojis pat pulksteņus un dāmu somiņas,”-1929. gadā par šo zemūdens darbu veicēju rakstīja Jaunākās Ziņas.
Pēc profesijas Kārlis Lasmanis bija enkurnieks, jeb, plostu vadītājs Rīgas robežās. Saskaņā ar noteikumiem pa Daugavu pavasaros nākošajiem plostiem bija jāapstājas pie Jumpravmuižas iepretī Kadakalnam, un tālāko plostu vadīšanu uz ostu un kokzāģētavām pārņēma loči – enkurieki.
Latvijas ūdenslīdējs Valentīns Pāvuls sadarbojas ar Kārli Lasmani
No šiem darbiem brīvajā laikā Lasmanis nodarbojās ar zveju, bet kā papildu rūpalu gadu ritumā bija izkopis spēju ar ķekšiem un citiem primitīviem rīkiem izcelt no Daugavas dažādus metāllūžņus, ko nodeva uzpircējiem. Spilgtas liecības par šo Rīgas zemūdens darbu veicēju savā 1987. gadā Kanādas trimdā izdotajā atmiņu grāmatā “Neptūna kalps” rakstīja Latvijā pazīstamais ūdenslīdējs, vēlāk arī trimdas gleznotājs Valentīns Pāvuls par paveiktajiem zemūdens darbiem savās jaunības dienās, 30. gadu sākumā, Pāvuls strādāja Lasmaņa uzņēmumā.
Atmiņas par veiktajiem zemūdens darbiem jūrā un Daugavā
Kā rakstīja Valentīns: “Lasmanis bija vīrs, no kā daudz varēja uzzināt un mācīties. Viņš, laivā sēdēdams, ar dažādiem nagiem, ķekšiem un āķiem bakstīja Daugavas dibenu un vilka ārā visu, ko vien varēja sataustīt. Nenoliedzot sava tēva prasmi, Lasmani atradu daudz meistarīgāku. Viņam bija sevišķas spējas atrast nogrimušus enkurus, vergas, pulksteņus, par saspridzinām tiltu dzelžiem un dažādām laivelēm
nerunājot,” rakstīja Pāvuls.
Zemūdens darbos izmantotās tehnoloģijas
Lasmanis izpelnījās īpašu uzmanību ar to, ka pats nekad neizmantoja ūdenslīdēja aprīkojumu un principā tos nolīga tikai tad, ja citādi nevarēja: “Neesot nekāda māksla palīst zem ūdens un ar rokām sataustīt, ko vajag. Lai pamēģinot to paveikt no augšas!”. Lasmaņa darbarīki bija dažādi ķekši nogrimušo mantu uztaustīšanai un īpašas spīles, tā dēvētie “nagi”, ar kuriem noslīkušo mantu satvēra un izcēla nogrimušo. Pēc visa spriežot, “nagi” varēja līdzināties tiem, kādus Lasmaņa kolēģi plostnieki izmantoja, attīrot Daugavas gultni no kuģošanai bīstamiem akmeņiem. Ja bija nepieciešams, viņš lietoja arī smeļamo kausu garā kātā, šiem, bet, ja gadījās kas gabarītos lielāks, lietā lika primitīvu ceļamkrānu – trīsi un ķēdes.
Savādnieks, kuru daudzi uzskatīja vienkārši par traku, dzīvoja Balasta dambī. Valentīns Pāvuls atmiņās raksta, ka Lasmaņa pagalms bijis pilns ar dažādiem sazvejotiem lūžņiem, bet savās mājās viņš nekad nevienu nav laidis un arī par sevi nekad neko nav stāstījis.
Zemūdens vērtības Latvijas ūdeņos
30. gadu sākumā Lasmaņa specifiskās dotības sāka ievērot avīžnieki, kuri rakstīja, ka ar nogrimušu priekšmetu izcelšanu viņš nodarbojoties jau kopš 20. gadsimta sākuma. Ievērību šis Daugavas dzīļu zinātājs izpelnījās tieši ap 1930. un nākamajiem gadiem, kad uzņēmās attīrīt Rīgas Ostas akvatoriju no sprādzien bīstamiem priekšmetiem: visdažādākās munīcijas, artilērijas šāviņiem, dzeloņstiepļu rituļiem un citas militārās drazas, kas no ostas noliktavām tur bija samesta 1917. gada septembra sākumā, revolūcijas demoralizētajai Krievijas armijai bēgot no vācu apdraudētās Rīgas. Var teikt, ka ap 1930. gadu Lasmanis savā arodā bija sasniedzis briedumu un ar veikumu izpelnījies par kuģošanu atbildīgā Finanšu ministrijas
Jūrniecības departamenta ievērību un uzticību.
Pirmā pasaules kara laikā nogremdētās lietas tika izceltas
Pirmais pasaules karš gādāja, lai darba zemūdens priekšmetu izcelšanā netrūktu. Tajā pašā 1917. gada rudens atkāpšanās panikā Krievijas armija Rīgā bija saspridzinājusi Dzelzs tiltu pār Daugavu, la atlūzas pēckara gados traucēja kuģošanai, bet Jūrniecības departaments nevarēja atrast nevienu, kas no laba prāta apņemtos ar to tikt galā, līdz šāds vīrs atradās. Protams, Lasmanis! 1928. gadā viņš ar savām metodēm izcēla tilta nogrimušo konstrukciju detaļas 11 000 pudu (ap 180 tonnu) kopsvarā. Jūrniecības departaments par to samaksāja Lasmanim ievērojamu naudas summu. Tāpat Lasmanis Rīgas pilsētas valdes uzdevumā pacēla agrākā pontonu tilta ķēdes un enkurus, kā arī trīs nogrimušus Krievijas cara armijas tilta pontonus, kas noderēja gan Jūrniecības departamentam, gan Kara (Aizsardzības) ministrijas Bruņošanās pārvaldei. Vēl tā paša gada martā viņš no Daugavas grunts netālu no AB dambja izvilka labi saglabājušos lielgabala lafeti uz diviem riteņiem, ko atdeva Kara ministrijai.
Nākamā gada pavasarī “Daugavas mantu izcēlējs” darbojās Āgenskalna līča dzīlēs, kur sadabūja divu cara laiku pilsētas satiksmes tvaikonīšu dzenskrūvju spārnus un vienu dzenskrūvi, kas droši vien bija no misiņa un varēja sagādāt ievērojamus ienākumus.
Daļa nodarbošanās bija no tvaikoņiem pārkraušanas procesā Daugavā sabirušo akmeņogļu, kā arī sen grimušu baļķu pacelšana vēsturiskajās plostu stāvēšanas vietās. Tam Lasmanim bija īpaša iestāžu atļauja. Avīzes rakstīja, ka 1928./1929. gada ziemā viņš esot “nozvejojis” nepilnas 25 tonnas ogļu, ko atkal varēja pārdot vai nu tvaikoņu īpašniekiem, vai rīdziniekiem apkurei. Savukārt 1931. gada vasarā Lasmanis iepretī Smita cementa fabrikai (mūsdienās Daugavas krasts Podraga ielas apvidū) izcēla ap 1500 nogrimušu baļķu, kam, kā apgalvoja avīzes, bija liela kokmateriāla vērtība. Dažkārt gadījās arī kas eksotisks – 1932. gada pavasarī pie Klīversalas “mantu zvejnieks” pacēla ap divus metrus garu “Brazīlijas krāsu koka stumbru”, kas upē esot nogulējis 30 līdz 50 gadu. Stāstīja, ka tas reiz bijis domāts kādai cara laiku fabrikai krāsvielas ražošanai.
Daugavas atmīnēšanas darbi
Kā minēts, Lasmaņa slavas dienas tomēr sākās 1930. gadā, kad Jūrniecības departamenta uzdevumā viņš ķērās pie Daugavas gultnes sistemātiskas attīrīšanas no sprāgstošiem priekšmetiem un vielām, kā ari kara laika lūžņiem. Posmā no Valdemāra ielas gala līdz toreizējai saldētavas ēkai viņa darbs ar pārtraukumiem ilga vismaz līdz 1934. gadam. Apgalvoja, ka tur Daugavas gultne vietām esot kā nosēta ar lielgabalu šāviņiem, granātām, munīcijas kastēm. Darbi bija sākti jau agrāk, kad tos veica ūdenslīdēji. 1926. gadā prese rakstīja, ka no upes dibena izcelts vairāk nekā 500 artilērijas granātu, kuru lādiņš bija zīda maisiņos pildīts bezdūmu pulveris. Taču upē pie Eksportostas šāviņu bija daudz.
Tie bieži iekļuva zemessmēlēju kausos, nobiedējot strādniekus un traucējot veikt ostas padziļināšanas darbus. Bija skaidrs, ka tas var beigties ar lielu nelaimi, un pirms padziļināšanas gultni nācās faktiski atminēt. Cilvēku, kuri būtu gatavi veikt tik riskantu operāciju, nebija daudz. Jūrniecības departamenta iz-
sludinātajā mazāksolīšanā uzvarēja Lasmanis un viņa nolīgtie palīgi. Tas ari bija bridis, kad savdabīgais mantu meklētājs pieaicināja Valentīnu Pāvulu. Sataustīt šāviņus upes dibenā bija Lasmaņa misija. “Kad Lasmanis bumbu bija sataustījis un tādās kā spīlēs izvilcis līdz ūdens virsai, man tā bija jāieveļ laivā vai jāuzceļ uz plostiņa tā, lai bumbas uzgalis neatsistos un neizsprāgtu,” atmiņās rakstīja Pāvuls.
“Ar kausiem uzņēmējs vispirms nosmeļ smiltis, granātas ietver knaiblēs un no ūdens izceļ drāšu tīklos. Darba rajons iežogots sarkaniem karogiem, un tuvumā citus kuģus nepielaiž.” Darbu sākumā instruktāžu veica Latvijas armijas galvenās artilērijas noliktavas speciālists, taču pašā procesā viņš asistēt neuzdrīkstējās. “Lielas rūpes Lasmanim sagādāja liellaivas iegādāšana izcelto granātu novietošanai, jo neviens negrib šim nolūkam laivu iznomāt. Pie granātu izcelšanas darbiem nodarbinās 4 līdz 6 strādniekus; darbs ilga apmēram 10-14 dienas. Lai pie nogremdētām granātām varētu piekļūt, vispirms iānovāc apmēram 4 pēdas biezā smilšu kārta. Pēc tam, kad visas granātas būs izceltas, šajā vietā Daugavu padziļinās ar bagari līdz 28 pēdām.” Liellaivu Lasmanim bija atteikusi pat Rīgas Biržas komiteja, kuras interesēs darbi ostā notika. Arī neviena apdrošināšanas kompānija nepiekrita apdrošināt šajā operācijā iesaistītos transporta līdzekļus un strādniekus, “baidoties, ka prāmis ar visiem strādniekiem neuzskrien gaisā”.
Līdz septembra vidum bija izcelti 129 sešcollu (15,24 centimetri) kalibra artilērijas šāviņi. Taču Lasmanis savu rūpalu turpināja arī nākamajos gados. Bīstamie darbi Lasmaņa un izpalīgu darbs bija bīstams ne tikai tāpēc, ka varēja “uzskriet gaisā”. Neviens lāgā nezināja, kāda munīcija senāk tika nogremdēta Daugavā. Varēja gadīties dažādi pārsteigumi.
Zemūdens darbos Daugavā atrod ķīmiskās gāzes bumbas
Lasmaņa komanda, piemēram, izcēla arī ap kilogramu smagas pudeļveida bumbas, pildītas ar asaru gāzi vai kādu citu kaujas vielu. Rūsa bija saēdusi šāviņu dzelzs apvalkus, taču iekšējās svina čaulas ar iepildīto gāzi bija saglabājušās. Svins noderēja, taču ko darīt ar gāzi? Lai no tās atbrīvotos, sataustīto granātu vajadzēja turpat upes dibenā ar ķeksi pārdurt, lai saturs izplūstu ūdenī. “Strādniekiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo bumbās esošā gāze vēl joprojām izsauc acu asarošanu; arī zivis saindētas. Daļa no tām nosprāgst, un dažas ar saindēšanās pazīmēm paceļas ūdens virsū, lai ieelpotu svaigu gaisu. Zivis esot bijis iespējams noķert pat ar rokām. Gāzes bumbu izcelšanu uzņēmējs Lasmanis bija spiests pārtraukt,
jo pret to sāka enerģiski protestēt apkārtējo tvaikoņu strādnieki, kuriem arī sāka acis asarot. Gāzes bumbu izcelšanu atjaunos, kad tuvumā neatradīsies kuģi,” 1931. gada 17. septembrī avīzes rakstīja – Ar gāzi piesūkušās svina čaulas pēc izcelšanas sakrāva turpat ostmalā, un riebīgā smaka no tām izplatījās visā tuvākajā apkārtnē. Togad līdz ziemai Lasmanis no Daugavas izcēla ap simt ķīmisko bumbu. Identificēt saturu neviens necentās, bet tas sūcās no krastā izliktajiem šāviņiem. Tāpat no Daugavas izcēla
ap 50 tonnas dzeloņstiepļu rituļu, kas esot bijuši pilni maziem nēģiem.
Līdz oktobrim liellaivā Rīgas ostas akvatorijā bija sakrājies ap 300 izceltu artilērijas šāviņu. Izcēla arī lidmašīnām domātas bumbas, kuras neesot bijušas pat aprūsējušas. Policija pieprasīja šo eksplozīvo “bagātību” nekavējoties aizvākt kaut kur citur. Tad bīstamo liellaivu pietauvoja Ķīpsalā, bet vēlāk aizvilka uz Daugavgrīvu sapieriem utilizēšanai.
1932. gadā no maija līdz septembrim Lasmanis Eksportostas rajonā turpināja nodarboties ar munīcijas izcelšanu. Septembra sākumā viņš izcēla ap 16 kilogramu piroksilīna dažādos iesaiņojumos. “Noskaidrots, ka izceltais piroksilīns pēc dažu dienu stāvēšanas ir derīgs spridzināšanai. Tas nodots kara resora rīcībā,” 1932. gada 9. septembrī vēstīja Sociāldemokrāts. “Jāaizrāda, ka uzņēmēja Lasmaņa un viņa pa-
līga darbs ir ļoti riskants, jo pie mazākās neuzmanības jeb nelabvēlīgu apstākļu sagadīšanās var notikt granātu jeb granātu kapseļu eksplozija,” piebilda laikraksts. Ari nākamajā 1933. gada – vasarā Eksportostā izcēla ap 1300 artilērijas šāviņu, mīnas, kastes ar granātu degļiem un šauteņu patronām un “lielu vairumu citu kara mantu”. Togad Jūrniecības departaments sāka kategoriski pieprasīt darbu apdrošināšanu, taču saņēma atteikumu: “Lasmanis aizrāda, ka, strādājot pie šādiem darbiem, jāmaksājot pārāk liela apdrošināšanas prēmija.” Acīmredzot neviens cits riskēt nebija gatavs, un vēl 1934. gadā Lasmanis turpināja Daugavas tīrīšanu Eksportostā, atkal paceļot lielu skaitu rokasgranātu, ap simt kilogramu bezdūmu pulvera un citu munīciju.
Armijas šāviņu un ogļu izcelšanas darbi Daugavas upē
Paralēli munīcijai noslīkušo mantu meklētājam bija pilnas rokas darba ari citos virzienos, kurus viņam uzticēja Jūrniecības departaments. Tā 1930. gada nogalē Lasmanis apņēmās sameklēt Daugavā un jūrā nogrimušās Pirmā pasaules kara laikā saspridzinātās Daugavgrīvas bākas čuguna konstrukcijas daļas, tiesa, ar izcelšanu acīmredzot nodarbojās citi cilvēki.
1930.gadā Bolderājas ostas rajonā viņš meklēja kara laikā nogremdētā velkoņa Dvina vraku, jo zvejnieki žēlojās, ka regulāri uz tā saplēšot tīklus. 1931. gada jūlijā Lasmanis pie Mīlgrāvja ietekas Ķīšezerā izcēla sešas dzelzs mucas ar naftu, kas vietām bija sarūsējušas, jau ar sūcēm. Nafta, visticamāk, nāca no 19. gadsimta beigās Jaunmīlgrāvī uzbūvētās Elriha naftas pārstrādes fabrikas A. Oehlrich ir Со. Pirmā pasaules kara gados kāda liellaiva ar naftu un mazutu bija nogremdēta turpat netālu.
1932. gada vasarā nenogurdināmais upju gultņu pārmeklētājs, vācot izkraušanas laikā pie Slokas papīrfabrikas piestātnes Lielupē gadu gadiem nogrimušās akmeņogles, uzdūrās lielam daudzumam Pirmā pasaules kara laikā nogremdētas munīcijas un ieroču. Neviens no vietējiem ļaudīm nezināja stāstīt, kā tie tur nonākuši. Nav skaidrs, vai Lasmanis ķērās pie šīs “bagātības” izcelšanas, taču septembri avīzes ziņoja, ka viņa guvums bijis liels daudzums akmeņogļu, pavasarī ledus laušanas laikā “pazaudētā” velkoņa Maulihse dzenskrūve 500 latu vērtībā un vairāk nekā 30 kilogramu smaga muca, pilna granātu šķembām.
1935. gadā Lasmanis vēl saņēma Jūrniecības departamenta atļauju apskatīt piekrastē nogrimušo kuģu Saratov, Livonia un motorburinieka Jugeborg vrakus. Plāns paredzēja nogrimušo kuģu vrakus izcelt.
No Daugavas izceltās kara lietas
Publikas uzmanību vairāk piesaistīja Kārļa Lasmaņa darbošanās Daugavā 1932. gada februārī. 1931. gadā uzņēmējs bija lūdzis Pieminekļu valdi un Jūrniecības departamentu atļaut izcelt 1812. gada Napoleona kara laika dažāda kalibra lielgabalu čuguna bumbas. Tas 1931. gada vasarā bija atklājis ūdenslīdējs, liekot gultnē telefona zemūdens kabeli. Izrādījās, ka apaļas bumbas ir nogrimušas Daugavā. Vietējie zināja stāstīt, ka agrākos laikos seni šāviņi bijuši atrodami arī netālajā Pelītes upē un tai apkārtējos laukos. Pieņēma, ka Daugavā bumbas reiz nogrimušas vai nogremdētas ar visām laivām. Tāpat mēļoja, ka izceltās “Napoleona kara mantas” grasoties pirkt kādi ārzemnieki, kas gan nebija tiesa. Lasmanis vēlējās izceltās metāla lodes nodot pārkausēšanai, bet, lai pie tām tiktu, viņam atkal vajadzēja vērsties pie ūdenslīdēja Valentīna Pāvula. Mīnus desmit grādu salā upes ledū virs attiecīgajām vietām izcirta caurumu, pa kuru ūdenslīdējs nolaidās aptuveni astoņu metru dziļumā pie bumbām. Tas izrādījās gadsimtu gaitā krietni “pieaugušas” pie akmeņiem un izkustināmas no vietas tikai ar āmuru un kaltu. Atdalītos šāviņus ūdenslīdējs lika īpašā sietā un tad guvumu pacēla virspusē. Pirmajā dienā izcēla 400 bumbu vairāk nekā trīs tonnu kopsvarā. Tas viss bija domāts pārkausēšanai. Bumbas bija divus līdz 12 kilogramu smagas, daļa dobās, daļa monolītas. Izcelšanas darbi nenotika gluži par velti, jo Lasmanim par katru lodi procents bija jāmaksā Jūrniecības departamentam un, protams, ūdenslīdējam. Pāvuls darbu pabeidza viens pats un pēc tam augšpus Jēkabpils vēl piedalījās Pirmā pasaules kara laikā tilta būves vajadzībām gultnē liktu dzelzceļa sliežu izcelšanā, kas Lasmanim šķita izdevīgāk. Sliedes turpat uz vietas pārpirka vietējie saimnieki. Jāpiebilst, ka vecās lielgabalu lodes Daugavā pie Jēkabpils varēja uziet ап vēlākajās desmitgades. Par to atrašanu un nodošanu muzejam avīzes ziņoja 1967. gadā.
Vecās dzelzs bumbas atrodu uz “terasēm”
Valentīns Pāvuls savās piezīmēs – “Vecās dzelzs bumbas atrodu uz “terasēm” aiz akmeņiem, mazās graviņās pa vienai, divām un veselām kaudzītēm. To vairums ir tik dziļi ieaugušas klintī, ka redzami tikai mazi pauguriņi. Bumbas Daugavā nogremdētas no ledus vai kādas laivas, jo tik daudz bumbu vienkopus nevar sašaut. Aplēšu, ka to būs vairāki simti, tai brīdī vēl nezinādams, ka to skaits sniedzas tūkstošos. Ar asiem tērauda kaltiem bruņojies, sāku bumbas kalt ārā no klints. Atrodu tās trejāda veida: vienas pilnas masīvā svarā līdz desmit kilogramiem, domātas mūru un piļu graušanai; otras – tukšu vidu un caurumiņiem dažādās pusēs- seno laiku šrapneļi; pie citām – mazas osiņas un norūsējušu ķēžu gali. Tās izšautas no lielgabala pa trim kopā, lai ar ķēdēm norautu lietas. Vieglākās sver tikai divus kilogramus. Strādāju diendienā no rīta līdz vakaram, bet peļņa man iznāk tikai četri santīmi par bumbu, un Lasmanim vēl mazāk, jo jāmaksā nodeva arī Jūrniecības departamentam. Dabūju citu signālistu un turpinu skaitīt bumbas un santīmus. Arī peļņa būs lielāka. Bumbu krājumi izbeidzas, bumbas vairs nav atrodamas. Pirmajās dienās esmu izcēlis līdz 600 dienā, pēdējās tikai pa simtam, kamēr pienāk diena, kad neatrodu vairs nevienas. Cik bumbu pavisam esmu izcēlis, neesmu saskaitījis, bet pāris vagoni ir piekrauti un aizvesti uz Rīgu čugunlietuvei, kas no tām izliešot kapu žogus un pieminekļus. Citur tās neesot lietojamas. Pārāk trauslas un cietas.”
Daugavā atrod un izceļ ozolus un lielgabalus muzejam
Laiku pa laikam tīrot un pārbaudot kuģu ceļus un piestātņu dziļumus, ostas dienesti Daugavā uzgāja
nogrimušus simtgadīgu ozolu un citu koku stumbrus. Tie tur acīmredzot bija nonākuši līdz ar paliem vai ledus atnesti. 1930. gada jūnijā avīzes vēstīja par Sarkandaugavas ietekā nogrimušu senu, prāvu ozola
stumbru, kas izcelts ar peldošā celtņa palīdzību. Samērā bieži interesanti atradumi gadījās Eksportostas
rajonā. 1932. gada jūlijā Rīgas Biržas komitejas zemessmēlējs Ciklops pacēla “kādu vecu zviedru lielgabalu,
senlaiku kara cirvi un lielāku vairumu granātu kapseles”. Čuguna lielgabals bija iestrēdzis zemessmēlēja agregātā tā, ka strādnieki to tikai ar lielām pūlēm dabūja laukā. Lielgabalu novietoja uz Kurpnieku salas dambja, bet avīzes neziņoja, kas ar to noticis tālāk.
Zemessmēlēji Daugavā, vairākus metrus zem grunts
1929. gadā, strādājot Daugavā pie Bolderājas, zemessmēlējam ap divu metru dziļumā gadījās vēl interesantāks atradums – 165 centimetrus garš, 83 kilogramus smags bronzas lielgabals, uz kura bija redzams ģerbonis un gada skaitlis “1747”. Lielgabalu nodeva Pieminekļu valdei. Dažkārt Rīgā paklīda baumas par “vecas sudraba naudas” uziešanu upes padziļināšanas darbu laikā. Piemēram, 1932. gada septembrī mēļoja, ka tādu, strādājot starp Balto baznīcu un Vecdaugavu pie Mangaļsalas, esot uzgājuši zemessmēlēja “Kurzeme” strādnieki.
Piedalies ūdenslīdēju muzeja izveidē
Šobrīd notiek “Ūdenslīdēju muzeja” ekspozīcijas kolekcionēšana, ja vēlaties piedalīties tā veidošanā, kolekcijas veidošanas vieta ir Piņķi, Mārupes novads, LV-2107, telefons 220-77-202.
Visi atbalstītāji, kuri, sniegs palīdzību kolekcijas veidošanā tiks ierakstīti “Ūdenslīdēju muzeja” goda viesu sarakstā un saņems niršanas kluba pakalpojumu dāvanu karti.
