Daivings Latvijā

Latvijas ūdenslīdējs Valentīns Pāvuls

Ūdenslīdejs Valentins Pavuls

Ar šo uzsākam rakstu sēriju par Latvijas ūdenslīdēju vēsturi.  Saglabāsim Latvijas zemūdens sporta vēsturi! Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī tos cilvēkus, kas zin zemūdens sportistus vai ostu nirējus. Atmiņu izvilkumi no 1952.gada M. Deruma pierakstiem.

Ūdenslīdejs Valentins Pavuls

Tā Ķīpsala, kur mita galvenokārt kapteiņi, lašu zvejnieki un enkurnieki, un uz Daugavas pagāja Valentīna bērnības gadi, un te viņš mācījās iemīļot vēja un darvas smaržu, no mazotnes pierada pie dzīves uz ūdeņiem un pie sīksta darba.

Valentīns jaunības gados dzīvi bija iedomājies kā norisi, ko vada pats cilvēks pēc savas gribas — kā kapteinis kuģi. Tāpēc griba jāvingrina. Un jauneklis stundām ilgi sēdēja ģipša figūras priekšā, vērodams tās degungalu un iedvesmodams sevi labiem darbiem; darīja ik dienas piecus darbus, kas nepatika un nedarīja piecus, kas patika: stāvēja uz galvas un būtu sēdējis kaut uz naglām, lai tikai attīstītu gribu. Viņa sapnis bija kļūt par — ķīmiķi. Vakara vidusskolu Valentīns pabeidza pusotra gados un pēc iestāju pār baudījumiem iekļuva universitātē, bet kad apsīka līdzekļi, atkal pelnījās uz kuģiem un dažādos darbos. Te nu galvenokārt gadījums bija tas, kas V. Pāvulu noveda pie ūdenslīdēja gaitām.

Vecais Pāvuls, kas jau agrāk bija darbojies ar nogrimušu velkoņu izcelšanu, apņēmās izcelt rudens vētrās jūrā nogrimušu paziņas burinieku „Kaija” ar šaursliežu dzelzceļa sliežu kravu. Kad sarunātie ūdenslīdēji pēdējā brīdī neieradās, tēvs nolēma — iztiksim paši! Bet kad tēva un vecākā dēla niršanas mēģinājumi beidzās nesekmīgi, kārta pienāca Valentīnam. Vai nu palīdzēja kādreizējie gribas vingrinājumi ar ģipša figūrām vai kas cits, — bet viņam tas izdevās! Un Valentīna Pāvula dzīve bija guvusi citu virzienu.

Tas bija vasarā pirms 25 gadiem Baltijas jūrā pie Ģipkas, kad nākošais ūdenslīdējs pirmo reizi dabūja skatīt dzelmi no “iekšpuses”.  Izmēģinājis nirēju tērpu vispirms krastmalā uz bluķa sēžot, viņš no nira sākumā 3 metru dziļumā: lejā balta jūras smilts, virs galvas zaļgans, saules piestarots vizošs plīvurs. Maza caurspīdīga plekste izbailēs meklēja patvērumu zem smagā svina zābaka. Vēlāk, 22 metru dziļumā, biezā krēslā taustoties ap nogrimušo burinieku, sienot pirmo mezglu un sameklējot pirmo līķi, aina gan bija mazāk romantiska, bet tomēr šai mezglā Valentīns Pāvuls bija iesējis arī savu nākotni.

Te viņš arī iemācījās otru svarīgu bausli — zem ūdens ar visu jātiek vienam pašam galā.

Jauno darbu Pāvuls iemīļoja, un, kaut tas vienmēr norit līdzīgos apstākļos, vienmēr nāk klāt arī kas jauns. Vienu reizi tas bija pie Daugavgrīvas nogrimis ziemeļpola ekspedīcijas kuģis “Nordenskjoeld”, citreiz velkonis, tilta būve, norauts enkurs, pazudis slīkonis, vai arī 1 zviedru laiku lielgabalu bumbu zvejošana Daugavā pie Krustpils.

Ar sevišķu patiku Pāvuls atceras Skolu muzeja rīkoto „ekspedīciju” — eksponātu vākšanas braucienu pa Daugavu, kurā viņš piedalījās kā 13. dalībnieks uti kas ilga 13 dienu. Jāpiemin arī flotes manevros pazudušo torpēdu meklēšana jūra kara dienesta laikā, kur Pāvuls vēl piemācījās šo to klāt un arī izmēģināja no jūras dibena spēlēt šahu.

Visas šīs raibās rindas galā nāk — Ķegums, kur spēkstacijas būvē strādāja vel vairāki citi latviešu ūdenslīdēji, arī vecais Pāvuls. Te bija iespēja ne vien gūt daudz jaunu zināšanu un pieredzes, bet arī pašam atrast jaunus, uzlabotus darba paņēmienus un krietni nopelnīt. Nāca abi okupāciju laiki, kad palīst zem ūdens un neredzēt to, kas notiek visapkārt, bija jo pa tīkamāk. Pēdējais darbs Latvijā Pāvulam kopā ār tēvu bija 1944. g. pie Ventspils, meklējot kādu
nogrimušu kara kuģi. Te arī radās izdevība divās motorlaivās, paņemot līdzi vēl citus latviešus, pār bēgt uz Gotlandi.

Arī Zviedrijā V. Pāvuls darbojas savā nozarē, jo jau Ķeguma būves laikā bija radis sakarus ar dažām zviedru firmām. Zviedrijas posms tāpat pieredzējumu bagāts kā visi iepriekšējie. Atzīmējams darbs ar tvaikoni “Ostpreussen“, kas kopā ar diviem citiem vācu transportkuģiem kara laika gāja zviedru mīnu laukos. Galu dabūja kopā 212 karavīru, un nogrima milzums munīcijas. No tās 6 tonnas Pāvuls uzlaida gaisā ar 50 kg dinamīta lādiņu! Tas bija pieredzējums, līdzīgs miniatūras atombumbas sprādzienam jūrā, tikai ar to atšķirību, ka troksnis pirms ūdens sēnes pacelšanās nebija skaļāks par vesera piesitienu. Jūra pēc tam 1 km apkārtne bija balta ar beigtām mencām. Pēdējais darbs Zviedrijā bija ar agrāko Latvijas tvaikoni “Vizma“, ko dāņi pēc iegūšanas bija pārkratījuši par “Runo“.
Pavisam Valentīns Pāvuls piedalījies 36 kuģu un prāmju izcelšanā vai saspridzināšanā, 7 staciju un 3 tiltu būvēs, 9 saspridzinātu tiltu izcelšanā, 3 ostu pārbūvēs.

V. Pāvuls rosījies arī sabiedriskā darbā, vadīdams 1933. g. nodibināto ūdenslīdēju biedrību ,.Dzelme” un pat organizēdams ūdenslīdēju sacīkstes Lielupē. Viņa pirmā publiskā runa iznāca izvadot kolēģi Kontantu. Kontants gāja bojā 32 metru dziļumā, sapinies pievados un pūloties no tiem atbrīvoties, pārpūlējot sirdi.

Arī pats Pavuls reiz 2 stundas atradās šādās briesmās uz jau pieminētā “Nordenskjoold“, bet uztrauktajiem biedriem augšā visu laiku signalizēja: viss kārtībā, nezaudēja nervus un beidzot atbrīvojās.

Laba veselība, izturība un nervi vispār ir tas, kas vajadzīgs ūdenslīdējam. Agrākos laikos vēl prasīja, lai ūdenslīdējs spētu pacelt 10 pudu, bet tādas prasības sen vairs nav modē.

Saglabāsim Latvijas zemūdens sporta vēsturi! Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī tos cilvēkus, kas zin zemūdens sportistus un bijušos nirējus.