Ūdenslīdējs Valentīns apraksta savu pieredzi ar kādu kuģi “Ernestīni”, kurš uzskrējis uz sēkļa Kolkā pirms gadsimta un pieredzi ar vietējiem “kolcēniešu pirātiem”.
Satura rādītājs
Tvaikons- buru kuģis nogrimis kolkas ragā
Lai “no augšas” man spētu palīdzēt, laivu noenkuroja virs klāja starp abiem mastiem. Lūkām vāki vētrā bija norauti, un tagad kuģa klājā rēgojās divi lieli četrstūraini tukšumi.
No laivas izkāpu tieši uz klāja bez ķiveres, ko tēvs uzbāza man galvā, kad jau stāvēju līdz jostas vietai ūdenī. Diezgan neērti zem ūdens palīst, ja tas nav pietiekami dziļš. Tēvs lika man izmērīt lielos caurumus garumā, platumā, biezumā un no stūra līdz stūrim. Mērīju vairākkārt ar dažādiem paņēmieniem. Tēvs, salīdzinādams mērījumus, atrada, ka tie savā starpā saskan. Labi! Lai noejot vēl lejā paskatīties, vai nav kādi caurumi vai citi bojājumi.
Ūdenslīdējs aplūko Kolkā nogrimušā kuģi telpas
Nolaidos “lejā” un izstaigāju patumšo telpu no viena gala līdz otram. Nekādu caurumu neatradu. Abos galos stipras dzelzs starpsienas, gar sāniem dzelzs sijas un aug šā virs galvas dzelzs griesti, viss no dzelzs. Zem kājām smilšu pārklāti tukši maisi. Sāls krava izšķīdusi ūdenī. Vajadzēja apskatīt arī motortelpas. Tajās ieeja no stūres mājas. Lejā tiku, bet pagrozīties nevarēju. Manam tērpam telpas bija par šaurām. Tumsā taustījos gar dīzeli un dažiem mazākiem motoriņiem, rāpos atpakaļ stūres mājā.
Uz kapteiņa salonu durvis vaļā. Sagribējās iebāzt degunu arī tur. Vāja, spokaina gaisma ieplūda caur četriem apaļajiem lodziņiem. Kādēļ četriem? No ārpuses redzēju tikai divus. Telpa likās nesamērīgi gara ar durvīm pretējā sienā. Un durvīs kaut kas kustējās! Tāds izplūdis ērms. Gāju tālāk un ērms nāca man pretī. Gandrīz kā ūdenslīdējs.
Kur tāds te varēja gadīties?! Paspēru vēl soli un atdūros — pret spoguli! Spogulī biju saskatījis pats sevi: lupatains, piepūties ķermenis, svina sirds uz krūtīm un spoža kapara galva ar četrām stikla acīm. Tāds
ķēms pat lielāko roni varētu nobaidīt, ne tikai mani pašu! Spogulī saskatīju arī izķēmotus dīvāna un rakstāmgalda attēlus man aiz muguras. Glauns salons 200 tonnīgam kuģītim !
Vai kapteinim vajadzēja tik liela spoguļa, lai redzētu visas pogas mundierī un uzšuves uz aprocēm? Bārdas
noskošanai pietika ar daudz mazāku. Tēvs raustīja signfllvirvi, lai lienu laukā.Ziemelis jau skraidīja pa jūru un virmoja ūdeni virs Ernestīnes.
Tēvs nemaz neprasīja, ko esmu redzējis. levilka mani laivā, atgrūda to no vraka un — laidāmies ar ceļa vēju
brokastīs. Kad nokļuvām krastā, ap Ernestīni jau dancoja mazi jēriņi.
Jūrnieki Kolkas ragu sauca par Domesnass
Tikai gadījuma pēc Bērzkalnam laimējies būt Kolkā, kad vētra piegāzusi Ernestīni un bākas vīri glābšanas
laivā izzvejojuši no viļņiem un noveduši krastā kuģa ap kalpi. Kuģa kapteini Bērzkalns ielūdzis pie sevis apžāvēties un sasildīties. Tas aiz dusmām, žēlabām vai aukstuma tā trīcējis, ka spējis tikai pateikt: “Verfluchte Domesnass” (Jūrnieki Kolkas ragu sauca par Domesnass).
Kapteinis kuģi nopircis lēti, jo tas mazliet bijis cietis sadursmē ar kādu lielāku kuģi, nokristījis savas līgavas vārdā par Ernestīni, ielicis jaunu motoru un izremontējis tā, lai nākamo reizi varētu doties kāzu ceļojumā, nobraukt uz tās savu mūžu kopā ar ģimeni un atstāt to vēl savam dēlam. Šoreiz nofraktējot Ernestīni ar sāls kravu Ārensburgai, cerējis nopelnīt kāzām. Bet tagad? “Verfluchtes Domesnass!”
Kolkas vecie zvejnieki
Jaunie ciemiņi bija vecie zvejnieki, kuriem kaulu sāpes vai dēli vairs neļāva iet jūrā salakas bendēt. legriezušies— tā garām ejot — lai, visu labu vēlēdami, atrunātu Bērzkalnu no muļķīgās iedomas kuģi izcelt. Ernestīne nekad vairs nepeldēšot, jo neviens kuģis vēl neesot izrakts no Kolkas smiltīm. Tika uzskaitīti daudzie burinieki, kas sēklī aprakti… Kaut veči runāja pus latviski, pus lībiski, uzzināju, ka tai ziemā, kad cēluši bāku sēkļa galā, jūra tā aizsalusi, ka akmeņus varējuši vest ar zirgiem pāri Irves šaurumam no Sāmu salas.
Kolkas pirāti – kājgrieži
Tenkas par kāju griezējiem esot salti meli. Kurš kārtīgs cilvēks sies zirgam ugunis pie galvas un astes un vētrainā naktī to vadās pa sedumu, lai pievilinātu kuģiniekus skriet tīšu prātu sēklim virsū? Un kurš gan griezīs dzīvam vai nedzīvam cilvēkam kājas nost, lai tiktu pie zābakiem? Kā tad tu izvilksi nogrieztu kāju no zābaka ārā?! It kā nepietiktu ar tiem labumiem, ko jūra pati izmeta krastā. Vēl nesen, kad sašķaidīja to veco Asara prāmi, plankas vien nespēja salasīt pa liedagu… Vecis paskatījās uz tēvu un sajēdzis, ka nonācis pa tuvu bīstamam sēklim, mudīgi aizpeldēja atpakaļ drošākos pagātnes ūdeņos…
Pirms 100 gadiem Rīgas jūras līcis tika saukts – Mazjūra
Ernestīnes masti bija redzami sēkļa vidū jau pusceļā uz bāku. Pa kreisi Irves šaurums un Baltijas jūra, ko vietējie sauca par Dižuūru, pa labi Rīgas jūras līcis — Mazjūra. Uz sēkļa sastapās un cīnījās abu jūru straumes un viļņi, uzvarot tai pusei, kurai palīdzēja vējš. Bet — ~lai ar’ kādi vēji pūš, visi pūš no jūras”. Tomēr ~zemes” vēji no dienvidvakariem bija vēl sliktāki par jūras vējiem, jo tad uz sēkļa plosījās abu jūru viļņi. Kā smagi piekrautu kuģi ar trīs metru iegrimi varētu izsviest un nogremdēt uz metru dziļa sēkļa, nesaprata pat jūrnieki, kas vētru pie Kolkas nav piedzīvojuši.
NK 47,48
