Kuģu vraku izpēte un dārgumu meklēšana prasa augstākās klases tehniskās zināšanas un inženiertehnisko precizitāti. Šis stāsts ir par zviedru šoneri “Jönköping”, kuru 1917. gadā Baltijas jūrā nogremdēja vācu zemūdene. Glābšanas ekspedīcija, kas sākās gandrīz astoņdesmit gadus vēlāk, kļuva par izcilības piemēru dziļūdens niršanā un smagā svara celšanas inženierijā, atklājot kravu, kas pārvērtās par vienu no vērtīgākajiem atradumiem jūras dibenā.
Vraka atklāšana, tehniskā izpēte un kravas manifesta specifika
1997. gadā kuģa vraks tika lokalizēts 64 metru dziļumā, izmantojot side scan sonar tehnoloģiju. Meklēšanas laikā tika atrasts arī cits vraks – zviedru tvaikonis Ägir, ko tajā pašā dienā nogremdēja tā pati zemūdene, taču šoreiz fokuss bija tikai uz “Jönköping” un tās unikālo kravu. Piesaistītie Trimix nirēji konstatēja, ka korpuss ir perfekti saglabājies vienā gabalā, Baltijas jūras aukstā un tumšā vide nodrošināja lielisku aizsardzību. Bojājumi bija minimāli – nogāzti masti un neliels caurums, kas radies nogremdēšanas rezultātā, ko veica vācu zemūdenes U22 apkalpe.
Vraka meklēšanas iemesls bija kuģa galvenā krava, kas bija paredzēta Krievijas armijas virsniekiem. Kravas sarakstā bija iekļautas 4400 pudeles 1907. gada Heidesieck Champagne “Goût Americain”, 67 lielas mucas konjaka (aptuveni 5000 galonu jeb 25 000 pudeļu tilpums) un 17 parastās mucas vīna. Sākotnēji izceltās šampanieša pudeles tika atvērtas un, kā ziņots, garšoja lieliski. Nirēju komanda cerēja, ka arī konjaka mucas būs hermētiskas.
Dziļūdens izaicinājums un trimix niršana
Fakts, ka kuģis atradās 64 metru dziļumā, krietni sarežģīja operāciju, pieprasot pāreju uz tehnisko niršanu. Darbam šādā dziļumā ir nepieciešams Trimix – īpašs elpošanas gāzu maisījums, kas sastāv no skābekļa, slāpekļa un hēlija. Hēlija pievienošana ir kritiska, lai mazinātu slāpekļa narkozes (kas dziļumā kļūst bīstama) un skābekļa toksicitātes ietekmi, ļaujot nirējiem veikt precīzus uzdevumus.
Dekompresijas protokoli un drošība
Dziļūdens vide bija lēna un bīstama. Ūdens temperatūra bija sasalstoša, un redzamība – niecīga. Lai mazinātu riskus, nirēji uz vraka dibena drīkstēja strādāt tikai 15 minūtes vienlaicīgi. Pēc tam viņiem bija nekavējoties jāsteidzas ar niršanas liftu uz virsmas kuģa esošo rekompresijas kameru. Lai novērstu kesona slimību, ko izraisa slāpekļa un hēlija burbuļu veidošanās asinīs, nirējiem kamerā bija jāpavada līdz pat 6 stundām, lēnām samazinot spiedienu kontrolētos apstākļos.
Dziļūdens vides un saglabāšanās faktors
Baltijas jūras dziļums radīja ideālus apstākļus šampanieša saglabāšanai. Aptuveni 64 metru dziļumā valda pastāvīga, zema temperatūra, kas ir no 2°C līdz 4°C visu gadu. Šie apstākļi, kas ir līdzīgi izcilam vīna pagrabam, efektīvi apturēja šampanieša nogatavošanās procesu, kas citādi siltumā būtu noticis daudz ātrāk. Pateicoties zemajai temperatūrai un tumsai, dzēriens bija saglabājies gandrīz nemainīgs 80 gadus.
Inženiertehniskā glābšanas operācija: kuģa pacelšana
Ņemot vērā dziļūdens niršanas augstās izmaksas un laika ierobežojumus, tika izstrādāts radikāls inženiertehniskais risinājums: kuģis bija jāpārvieto tuvāk virsmai.
- Tuneļošana: Nirēji strādāja, veidojot tuneļus zem kuģa korpusa, lai ap to varētu apvilkt smagas tērauda troses.
- Pacelšana: Uz vietu tika atvests milzu peldošais celtnis (gandrīz 30 metrus augsts), kas bija liels izaicinājums atklātā jūrā.
- Vraka pārvietošana: Celtnis lēnām pacēla “Jönköping” no dibena un pieturēja to aptuveni 1 metru zem ūdens virsmas. Šis solis krasi atviegloja kravas izcelšanu no viegli sasniedzama dziļuma.
Kravas pārsteigums: konjaks vs. šampanietis
Pēc pacelšanas glābēji sāka izcelt mucas un pudeles, taču gaidīja liels pārsteigums attiecībā uz saglabāšanās stāvokli:
- Konjaks: Mīkstās ozolkoka mucas bija pasliktinājušās. Jūras ūdens bija lēni iesūcies cauri koksnei, nomainot konjaku ar sālsūdeni. Diemžēl lielākā daļa 67 mucu satura bija neatgriezeniski sabojāta.
- Šampanietis: Atšķirībā no mucām, stikla pudeles un aukstā vide bija izrādījušās ideāls saglabāšanās līdzeklis. Prestižais šampanietis, ko eksperti uzskatīja par nedzeramu, bija izcilā kvalitātē.
Korķu problēma un inovatīvais risinājums
Pat pēc pacelšanas radās tehniskas grūtības ar šampanieša pudelēm, ko radīja ūdens spiediena samazināšanās:
- Spiediena nelīdzsvars: Pie 64 metriem ārējais ūdens spiediens bija gandrīz identisks spiedienam pudelē, tādējādi noturot korķi vietā, pat ja aizturētājstieples (muselet) bija sarūsējušas.
- Korķu atbrīvošanās: Pudelei ceļoties, ārējais spiediens krasi samazinājās, ļaujot iekšējam gāzu spiedienam atlaist korķus.
- Inovatīvs Risinājums: Lai novērstu korķu izlidošanu, glābēji izstrādāja ātru un inovatīvu metodi: tiklīdz pudele tika izcelta, uz korķa virspuses tika uzlikts stiepļu siets, kas ātri tika nostiprināts ar stingru stiepli, tādējādi mehāniski novēršot korķa pazušanu un dzēriena bojāeju. Pateicoties šai ātrajai darbībai, tika izglābtas vairāk nekā 2000 šampanieša pudeles.
Nobeigums
“Jönköping” glābšanas operācija atklāja, ka dārgumu meklēšana zem ūdens ir augsto tehnoloģiju nozare. Projekts demonstrēja inženiertehnisko spēju pielāgoties ekstrēmiem apstākļiem, sākot ar Trimix izmantošanu, lai pārvarētu lielo dziļumu, beidzot ar masīva peldošā celtņa efektīvu izmantošanu.
Galu galā, pretēji sākotnējām cerībām, nevis konjaks, bet gan perfekti saglabātā 1907. gada šampanieša krava kļuva par miljonu vērtu trofeju, kas turpināja savu eksistenci aukstās uzglabāšanas noliktavās, gaidot pircējus. Kā teicis ekspedīcijas vadītājs Klauss Bervals: “Kad tu nolem doties pēc kaut kā, tev tas jādara līdz pašam rūgtajam galam.
Nav cita ceļa.”Kuģu vraku izpēte un dārgumu meklēšana prasa augstākās klases tehniskās zināšanas un inženiertehnisko precizitāti. Šis stāsts ir par zviedru šoneri “Jönköping”, kuru 1917. gadā Baltijas jūrā nogremdēja vācu zemūdene. Glābšanas ekspedīcija, kas sākās gandrīz astoņdesmit gadus vēlāk, kļuva par izcilības piemēru dziļūdens niršanā un smagā svara celšanas inženierijā, atklājot kravu, kas pārvērtās par vienu no vērtīgākajiem atradumiem jūras dibenā.
