Valentīns Pāvuls (17.09.1905- 14.02.1993)
Valentīns Pāvuls dzimis 1905.g. 17. septembrī Vecaucē, bet savu dzīvi nodzīvojis pie ūdeņiem vai arī ūdenī pašā — strādādams par ūdenslīdēju. Praktiskās dzīves nodrošināšanai viņš pievērsās riskantajam ūdenslīdēja darbam jau Latvijā. Līdz 1914. gadam Pāvulu ģimene dzīvoja Ķīpsalā pie Daugavas, šai gadā kara dēļ bija jāpārceļas uz Ziemeļkrieviju pie Ladogas un Oņegas ezeriem, kur arī pārlaida karu un pārdzīvoja revolūciju.
1922. gadā pēc atgriešanās Latvijā vajadzēja sākt dzīvi no jauna.— Pa dienām strādādams, V. Pāvuls paguva no beigt Latviešu Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolu un iestāties universitātes ķīmijas fakultātē, sākt ūdenslīdēja gaitas un nodibināt pats savu ģimeni (sieva Hermīne Kreicmane, dēls — Valentīns un meita — Laila). Strādājot pie Ķeguma spēkstacijas, atlika laika nodarboties arī ar gleznošanu, kam nopietnāku vērību piegrieza vēlāk Zviedrijā un Kanādā, un rakstīšanu, iesniedzot pa rakstam arī Jaunākām Ziņām un Atpūtai.
1944.g., kad krievi otrreiz iebruka Latvijā, Pāvuls kopā ar ģimeni un pārdesmit citiem bēgļiem laivā pārbrauca uz Zviedriju, pārvelkot pāri jūrai arī otru laivu. Zviedrijā nodzīvoti astoņi gadi, strādājot pie mazas spēkstacijas, spridzinot nogrimušus kuģus Baltijas jūrā un gleznojot. Šai laikā ģimene palielinās ar dēlu Andri. Strādādams pie Ķeguma spēkstacijas celšanas, sapazinās ar vairākiem zviedru inženieriem, un kad ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, šī pazīšanās izrādījās nozīmīga. Zviedrijā Pāvuls sāka nopietnāk pievērsties mākslai un gleznot gan virs, gan zem ūdeņiem redzēto, ienesdams latviešu glezniecībā jaunu tematiku.
1952. gadā Pāvuls pārceļas uz Kanādu, kur strādā ūdenslīdēja darbus, visvairāk Canadian Dredge sabiedrībā.
Ar šo uzsākam rakstu sēriju par Latvijas ūdenslīdēju vēsturi. Saglabāsim Latvijas zemūdens sporta vēsturi! Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī tos cilvēkus, kas zin zemūdens sportistus vai ostu nirējus. Atmiņu izvilkumi no 1952.gada M. Deruma pierakstiem.
Tā Ķīpsala, kur mita galvenokārt kapteiņi, lašu zvejnieki un enkurnieki, un uz Daugavas pagāja Valentīna bērnības gadi, un te viņš mācījās iemīļot vēja un darvas smaržu, no mazotnes pierada pie dzīves uz ūdeņiem un pie sīksta darba.
Valentīns jaunības gados dzīvi bija iedomājies kā norisi, ko vada pats cilvēks pēc savas gribas — kā kapteinis kuģi. Tāpēc griba jāvingrina. Un jauneklis stundām ilgi sēdēja ģipša figūras priekšā, vērodams tās degungalu un iedvesmodams sevi labiem darbiem; darīja ik dienas piecus darbus, kas nepatika un nedarīja piecus, kas patika: stāvēja uz galvas un būtu sēdējis kaut uz naglām, lai tikai attīstītu gribu. Viņa sapnis bija kļūt par — ķīmiķi. Vakara vidusskolu Valentīns pabeidza pusotra gados un pēc iestāju pār baudījumiem iekļuva universitātē, bet kad apsīka līdzekļi, atkal pelnījās uz kuģiem un dažādos darbos. Te nu galvenokārt gadījums bija tas, kas V. Pāvulu noveda pie ūdenslīdēja gaitām.
Vecais Pāvuls, kas jau agrāk bija darbojies ar nogrimušu velkoņu izcelšanu, apņēmās izcelt rudens vētrās jūrā nogrimušu paziņas burinieku „Kaija” ar šaursliežu dzelzceļa sliežu kravu. Kad sarunātie ūdenslīdēji pēdējā brīdī neieradās, tēvs nolēma — iztiksim paši! Bet kad tēva un vecākā dēla niršanas mēģinājumi beidzās nesekmīgi, kārta pienāca Valentīnam. Vai nu palīdzēja kādreizējie gribas vingrinājumi ar ģipša figūrām vai kas cits, — bet viņam tas izdevās! Un Valentīna Pāvula dzīve bija guvusi citu virzienu.
Tas bija vasarā pirms 25 gadiem Baltijas jūrā pie Ģipkas, kad nākošais ūdenslīdējs pirmo reizi dabūja skatīt dzelmi no “iekšpuses”. Izmēģinājis nirēju tērpu vispirms krastmalā uz bluķa sēžot, viņš no nira sākumā 3 metru dziļumā: lejā balta jūras smilts, virs galvas zaļgans, saules piestarots vizošs plīvurs. Maza caurspīdīga plekste izbailēs meklēja patvērumu zem smagā svina zābaka. Vēlāk, 22 metru dziļumā, biezā krēslā taustoties ap nogrimušo burinieku, sienot pirmo mezglu un sameklējot pirmo līķi, aina gan bija mazāk romantiska, bet tomēr šai mezglā Valentīns Pāvuls bija iesējis arī savu nākotni.
Te viņš arī iemācījās otru svarīgu bausli — zem ūdens ar visu jātiek vienam pašam galā.
Jauno darbu Pāvuls iemīļoja, un, kaut tas vienmēr norit līdzīgos apstākļos, vienmēr nāk klāt arī kas jauns. Vienu reizi tas bija pie Daugavgrīvas nogrimis ziemeļpola ekspedīcijas kuģis “Nordenskjoeld”, citreiz velkonis, tilta būve, norauts enkurs, pazudis slīkonis, vai arī 1 zviedru laiku lielgabalu bumbu zvejošana Daugavā pie Krustpils.
Ar sevišķu patiku Pāvuls atceras Skolu muzeja rīkoto „ekspedīciju” — eksponātu vākšanas braucienu pa Daugavu, kurā viņš piedalījās kā 13. dalībnieks uti kas ilga 13 dienu. Jāpiemin arī flotes manevros pazudušo torpēdu meklēšana jūra kara dienesta laikā, kur Pāvuls vēl piemācījās šo to klāt un arī izmēģināja no jūras dibena spēlēt šahu.
Visas šīs raibās rindas galā nāk — Ķegums, kur spēkstacijas būvē strādāja vel vairāki citi latviešu ūdenslīdēji, arī vecais Pāvuls. Te bija iespēja ne vien gūt daudz jaunu zināšanu un pieredzes, bet arī pašam atrast jaunus, uzlabotus darba paņēmienus un krietni nopelnīt. Nāca abi okupāciju laiki, kad palīst zem ūdens un neredzēt to, kas notiek visapkārt, bija jo pa tīkamāk. Pēdējais darbs Latvijā Pāvulam kopā ār tēvu bija 1944. g. pie Ventspils, meklējot kādu
nogrimušu kara kuģi. Te arī radās izdevība divās motorlaivās, paņemot līdzi vēl citus latviešus, pār bēgt uz Gotlandi.
Arī Zviedrijā V. Pāvuls darbojas savā nozarē, jo jau Ķeguma būves laikā bija radis sakarus ar dažām zviedru firmām. Zviedrijas posms tāpat pieredzējumu bagāts kā visi iepriekšējie. Atzīmējams darbs ar tvaikoni “Ostpreussen“, kas kopā ar diviem citiem vācu transportkuģiem kara laika gāja zviedru mīnu laukos. Galu dabūja kopā 212 karavīru, un nogrima milzums munīcijas. No tās 6 tonnas Pāvuls uzlaida gaisā ar 50 kg dinamīta lādiņu! Tas bija pieredzējums, līdzīgs miniatūras atombumbas sprādzienam jūrā, tikai ar to atšķirību, ka troksnis pirms ūdens sēnes pacelšanās nebija skaļāks par vesera piesitienu. Jūra pēc tam 1 km apkārtne bija balta ar beigtām mencām. Pēdējais darbs Zviedrijā bija ar agrāko Latvijas tvaikoni “Vizma“, ko dāņi pēc iegūšanas bija pārkratījuši par “Runo“.
Pavisam Valentīns Pāvuls piedalījies 36 kuģu un prāmju izcelšanā vai saspridzināšanā, 7 staciju un 3 tiltu būvēs, 9 saspridzinātu tiltu izcelšanā, 3 ostu pārbūvēs.
V. Pāvuls rosījies arī sabiedriskā darbā, vadīdams 1933. g. nodibināto ūdenslīdēju biedrību ,.Dzelme” un pat organizēdams ūdenslīdēju sacīkstes Lielupē. Viņa pirmā publiskā runa iznāca izvadot kolēģi Kontantu. Kontants gāja bojā 32 metru dziļumā, sapinies pievados un pūloties no tiem atbrīvoties, pārpūlējot sirdi.
Arī pats Pavuls reiz 2 stundas atradās šādās briesmās uz jau pieminētā “Nordenskjoold“, bet uztrauktajiem biedriem augšā visu laiku signalizēja: viss kārtībā, nezaudēja nervus un beidzot atbrīvojās.
Laba veselība, izturība un nervi vispār ir tas, kas vajadzīgs ūdenslīdējam. Agrākos laikos vēl prasīja, lai ūdenslīdējs spētu pacelt 10 pudu, bet tādas prasības sen vairs nav modē.
Saglabāsim Latvijas zemūdens sporta vēsturi! Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī tos cilvēkus, kas zin zemūdens sportistus un bijušos nirējus.
Valentīns Pāvuls izveido ūdenslīdēju apmācību skolu “Canadian Underwater Training Centre”
Kanādiešu presē, 1979.gadā bieži minēts Toronto latvieša Valentīna Pāvula vārds, sakarā ar viņa jaundibināto pirmo ūdenslīdēju skolu Toronto, kas darbojas Ontario ezera krastā.
Jaunā skola pazīstama ar no saukumu „Canadian Underwater Training Centre“. Tā oriģinālā veidā iekārtota uz agrākā “Shell” sabiedrības eļļas pārvadājamā kuģa,, kas tagad noenkurots austrumos no Harbor frontes laukuma. Lielais kuģis, kas pārbūvēts jaunās skolas vajadzībām, redzams jau par lielu gabalu ar savu sarkanzilo skursteni un ap 90 m garumu. Lielajos tankos rezervuāros, kur agāk bija eļļa, tagad ir ūdens, kurā ūdenslīdēji praktizējas savā arodā. Agrā kās jūrnieku guļamtelpas tagad sadalītas klasēs, un kapteiņa telpas kļuvušas par V. Pāvila biroju.
Uz brīdi viņš apstājas pie saviem nirēju aparātiem un aicina doties mazā ekskursijā pa šo apmācību centru.
Pēdējos gados pieprasījums pēc profesionāliem ūdenslīdējiem bijis ļoti liels, jo daudzas starptautiskas kuģu un eļļas meklēšanas sabiedrības paplašinājušas darbību, kas aptver visāda veida būvdarbus zem
ūdens. Visiem šādiem būvdarbiem un konstrukcijām nepieciešami ūdenslīdēji, kas ne tikai pārzina savu arodu, bet ir spējīgi veikt arī citus darbus, kā, piemēram, metināšanu u.t.t. „Protams”, saka V. Pāvuls, „ūdenslīdēju skola bija loģiskais atrisinājums, kaut arī šajā pa sākumā bija jāiegulda miljons dol. liels pamatkapitāls.” Šī nauda nāk no V. Pāvula vadītās ūdenslīdēju firmas „Forand Marine un Construction Co. Ltd.” Lai sāktu jaunās skolas darbu, bija nepieciešami dažādi ūdenslīdēju un nirēju piederumi.. Lai ūdenslīdējs varētu sākt savu darbu, viņam jārēķinās ar 7000 dol. lieliem izdevumiem. Piemēram, ūdenslīdēja ķivere jeb galvassegas daļa vien maksā ap 4500 dol., tērps 700 dol. un telefona iekārta 1500 dol., neskaitot saspiesta gaisa tankus un citus piederumus.
Valentīns Pāvuls skolu uzsāka ar 25 skolniekiem, un to skaits ar katru nedēļu pieaug, lai gan katram skolniekam viens kurss izmaksā ap 2300 dol. šis ir tā saucamais ūdenslīdēju pamatkurss, kas ilgst 15 nedēļas, šajā laikā skolnieks apgūst nepieciešamās zināšanas savā arodā, bet vēlāk var strādāt praksē — darbos zem ūdens līdz 200 pēdu dziļumam. Patlaban V. Pāvula skolnieki nenolaižas dziļāk par 70 pēdām. Uz jautājumu, kas apmāca jaunos ūdenslīdējus, V. Pāvuls smaidot atbild: „Laimīgā kārtā esmu piesaistījis 5 instruktorus, kuriem liela pieredze šajā nozarē.” Turpmākā sarunā V. Pāvuls, kas ūdenslīdēja māku ieguvis no sava tēva Valentīna (seniora), paskaidro: „Jaunajā skolā var mācīties katrs, kas sasniedzis 18 gadus vai nav vecāks par 40 gadiem, ar labu veselību un kādām priekšzināšanām mehānikā vai konstrukcijās. Bet galvenais, vajadzīga interese par ūdenslīdēja arodu.”
, .Sekmīgiem kursantiem nebūs jārūpējas par darba iespējām,” piebilst Valentīns, kas šai nozarē darbojies jau gadiem. Labu ūdenslīdēju trūkst ne tikai Kanādā, bet visā pasaulē. Tie, kas izvēlas šo arodu, var nopelnīt ap 25.000 dol. gadā.”
Ar 4. septembri skola uzsāka savu darbību ar jau minētajiem 25 skolniekiem, bet 1. oktobrī iesākās otrs kurss ar tikpat lielu interesentu skaitu. Nākošais, lielākais kurss, kas sāksies janvārī, aptvers arī fotografēšanu zem ūdens. V. Pāvuls paredz, ka viņa vadītajai skolai ar Ontario valdības atbalstu būs sekmīga nākotne. Par šo optimistisko uzskatu liecina 10 gadu ilgais kontrakts, kas parakstīts ar ostas administrāciju.
Jautāts par drošības noteikumiem un klizmām, kādas varētu atgadīties šajā nozarē,, V. Pāvuls saka: „Ūdenslīdēja arods nav bīstamāks par, pie mēram, lidošanu vai braukšanu automašīnā. Protams, nelaimes
gadījumi šad un tad notiek, Protams, uzmanīties vajag vienmēr, jo tieši neuzmanības dēļ rodas dažādi negadījumi, kas var prasīt arī dzīvību. Pats darbs kā tāds zem ūdens nav bīstams. Divpadsmit gadu laikā
neesmu piedzīvojis nevienas klizmas, neesmu arī dzirdējis, ka kāds no maniem kolēģiem būtu cietis nelaimes gadījumā.” Valentīna Pāvula interese par šo amatu radusies jau zēna gados, tēva ietekmē. Jau Latvijas laikā viņa tēvs bija pazīstams ūdenslīdējs un savu darbu turpināja arī Zviedrijā. Tieši tur dēls sāka interesēties par tēva profesiju, kaut daļu no sava laika atlicinājis arī ķīmijai un mērniecībai.
Ar 1958. gadu jaunais Valentīns jau bija apguvis tik lielas zināšanas, ka iesaistījies darbā pie Sv. Lorenča ūdensceļa projektiem. Te jāpiemin, ka tēva “Marine Construction” sabiedrība tajā laikā bija jau labi nostabilizējusies.
Nobeigumā (pieminēsim, ka CBC televīzija drīzumā raidīs speciālu programmu, kurā dominēs V. Pāvula ūdenslīdēju skola.
Piedalies ūdenslīdēju muzeja izveidē
Šobrīd notiek “Ūdenslīdēju muzeja” ekspozīcijas kolekcionēšana, ja vēlaties piedalīties tā veidošanā, kolekcijas veidošanas vieta ir Piņķi, Mārupes novads, LV-2107, telefons 220-77-202.
Visi atbalstītāji, kuri, sniegs palīdzību kolekcijas veidošanā tiks ierakstīti “Ūdenslīdēju muzeja” goda viesu sarakstā un saņems niršanas kluba pakalpojumu dāvanu karti.
