Jau gadsimtiem ilgi sievietes un vīrieši ir trenējušies elpas aizturēšanā zem ūdens jeb “Brīvā niršana”. Netieši pierādījumi nāk no zemūdens artefaktu pirmsākumiem , kas uzieti sauszemē (piemēram, perlamutru raksti), kā arī no aizvēstures zīmējumos attēlotajiem nirēju attēliem.
Antīkajā Grieķijā nirēji bija pazīstami kā sūkļu zvejnieki un arī tika iesaistīti militārajā darbībā . Vēlākos gados, stāsts par Scyllis ( tiek izrunāts arī kā Scyllias), kas norisinājās apmēram 500. gadā pirms Kristus, iespējams, ir vispopulārākais Grieķu vēsturnieka Herdotus stāstījums , kas tiek citēts daudzos mūsdienu darbos.
Jūras cīņu laikā Grieķis Scylis tika ar kuģi nogādāts ārpus valsts robežām, kā Persiešu karaļa Xerexes I gūsteknis. Kad Scyllis atklāja, ka Xerexes bija uzbrucis grieķu flotilei, viņš paķēra nazi un izlēca pār bortu. Persieši nespēja viņu atrast ūdenī, tāpēc uzskatīja, ka viņš ir noslīcis. Scyliss uznira naktī un veica savu ceļu gar visiem Xerxesa flotes kuģiem, nogriežot tiem enkurus, viņš izmantoja niedri kā akvalanga cauruli, lai paliktu nemanāms. Tad viņš nopeldēja deviņas jūdzes ( 15 kilometri), līdz pievienojās grieķiem Artemisium zemesragā.
Cilvēkus vienmēr ir vilinājusi vēlme doties zem ūdens ,gan lai atklātu artefaktus , medītu pārtiku, labotu kuģus ( vai arī tos nogremdētu) , gan lai novērotu zemūdens valstību . Līdz tika atklāts veids kā elpot zem ūdens, niršana neizbēgami tika uzskatīta par īsu un neprātīgu procesu.
Viens no galvenajiem šķēršļiem niršanā ir atrasties zem ūdens ilgāku laika periodu. Elpošana caur niedri atļauj ķermenim būt iegremdētam ūdenī, tomēr niedre ,iegremdēta dziļāk par divām pēdām, vairs nesniedz vēlamo rezultātu, caurules garums rada grūtības veikt ieelpu zem lielā ūdens spiediena. Skābekļa piegādei zem ūdens tika izmantots arī ar gaisu piepildīts maisiņš, tomēr arī šī ideja cieta neveiksmi, jo pēc izelpas nācās ieelpot oglekļa dioksīdu .
16. gadsimtā cilvēki niršanai sāka izmantot niršanas kupolu, kas tika apgādāts ar gaisu no virszemes, tas arī bija pirmais efektīvais veids palikšanai zem ūdens ilgāku laika periodu. Kupols tika turēts nekustīgi dažas pēdas no virszemes, tā apakšpuse bija atvērta ūdenī, bet virsējā daļa ietvēra ar ūdens spiedienu saspiestu gaisu. Nirējs , stāvot taisni varēja turēt galvu gaisā. Viņš varēja pamest kupolu uz vienu līdz divām minūtēm, lai savāktu sūkļus, vai izpētītu jūras dzīles, tad atgriezties uz īsu mirkli, un tā darīt tik ilgi, kamēr gaiss kupolā vairs nebija elpojams.
16. gadsimtā Anglija un Francija , pilnus nirēja tērpus veidoja no ādas, kurus izmantoja niršanai 60 pēdu lielam dziļumam. Gaiss tika sūknēts no virszemes ar rokas sūkņu palīdzību. Pēc tam aizsargcepures tika veidotas no metāla, lai pretotos arvien lielākam ūdens spiedienam, un nirēji varēja doties dziļāk. 1830. gados tika uzlabota gaisa pievadīšana aizsargcepurēm no virszemes, lai būtu iespējams veikt daudzpusīgus glābšanas darbus.
19. gadsimtā aizsākās divi galvenie pētniecības ceļi- viens zinātniskais, otrs tehnoloģiskais , kuri paātrināja zemūdens pētniecību. Zinātniskos pētījumus veicināja Paula Berta ( Francija) un Džona Skota Haldena ( Skotija) darbība . Viņu pētījumi palīdzēja izskaidrot ūdens spiediena ietekmi uz ķermeni, un definēt drošības limitu saspiestajam gaisam niršanai. Tajā pašā laikā tehnoloģiskie uzlabojumi- saspiestā gaisa sūkņi, oglekļa dioksīda attīrītāji, regulētāji utt. – deva iespēju cilvēkiem uzturēties zem ūdens ilgu laika periodu.
