Ko darīt ūdenslīdējam zem ūdens niršanas laikā, ja gribas urinēt

Daivinga eksperta Valtera Preimaņa padomi

Šis ir niršanas instruktora, daivinga eksperta Valtera Preimaņa padoms par tēmu – “Dabīgo vajadzību aicinājumā, jeb kāda ir pareiza urinēšanas tehnika nirējiem”.

Saulei esot augstu pie apvāršņa un siltās jūras ar valdzinošajiem okeāna dziļumiem aicina ūdenslīdējus iegremdēties aizraujošā zemūdens pasaules vidē. Tomēr, starp zemūdens pasaules brīnumiem, bieži rodas viens ikdienišķs, bet būtisks jautājums: ko darīt nirējam, ja daba sauc, atrodoties zem ūdens?

Turpmākā tēmas izpētē mēs iedziļināmies niršanas medicīniskajos aspektos niršanas laikā, ko papildina pieredzējuša niršanas eksperta, nirēju instruktora, meistara Valtera Preimaņa atziņas.

Urinācijas fizioloģija zem ūdens

Ūdenslīdējiem ir ļoti svarīgi izprast urinēšanas fizioloģiju. Vēlme urinēt rodas no organisma nepieciešamības izvadīt lieko šķidrumu un atkritumus. Zemes pasaulē šis process ir vienkāršs. Tomēr zem viļņiem dinamika mainās.

Iegremdēšana ūdenī izraisa fizioloģisku reakciju, kas pazīstama kā iegremdēšanas diurēze, kad organisms palielina urīna veidošanos. Apkārtējais ūdens spiediens kopā ar vēso temperatūru stimulē nieres strādāt efektīvāk. Lai gan tas var pastiprināt vajadzību urinēt niršanas laikā, ir svarīgi apsvērt nirēja veselību un drošību.

Medicīniskās sekas un apsvērumi zemūdens niršanas laikā

Niršana ietver precīzu peldspējas kontroli, un urīna izdalīšanās var ietekmēt šo trauslo līdzsvaru. Nepareiza urīna atbrīvošana var izraisīt peldspējas problēmas un līdz ar to apdraudēt drošību zem ūdens. Turklāt urīns satur sāļus un citas vielas, kas koncentrētas var kairināt ādu un acis. Šo iemeslu dēļ ūdenslīdējiem ir obligāti jāievēro atbildīga prakse, vēršoties pret dabas saucieniem zem virsmas.

Ūdenslīdēju instruktors Valters Preimanis uzsver plānošanas nozīmi. “Sava ķermeņa un tā vajadzību apzināšanās ir daļa no atbildīgas niršanas. Pirms niršanas mēģiniet iztukšot urīnpūsli, lai samazinātu iespēju, ka niršanas laikā vajadzēs urinēt,” viņš iesaka. “Pareiza hidrātācija un labierīcību istabas pārtraukums pirms ieiešanas ūdenī ir pamats ērtākai un drošākai niršanas pieredzei.”

Norādījumi ūdenslīdējiem pirms niršanas

Sagatavošanās pirms niršanas: urinējiet pirms gatavošanās niršanai, lai samazinātu iespēju, ka vajadzēs atslogot sevi zem ūdens.

Uzturiet hidrātāciju: Uzturiet pareizu ķermeņa hidrāciju pirms niršanas un tās laikā, taču ievērojiet pārmērīgu šķidruma uzņemšanu, lai izvairītos no pārmērīgas urīna ražošanas stimulēšanas.

Izvēlieties pareizo aprīkojumu: nodrošiniet, lai jūsu hidrotērpam vai sausajam tērpam būtu atbilstoši atvieglojumi, lai vajadzības gadījumā atvieglotu diskrētu un atbildīgu urinēšanu.

Peldspējas kontrole: ja niršanas laikā rodas vajadzība, esiet piesardzīgs, regulējot peldspēju. Lai izvairītos no pēkšņām pārmaiņām pacelšanās vai nolaišanās laikā, ir ieteicamas nelielas, kontrolētas atbrīvošanas.

Vides apsvērumi: ņemiet vērā jūras dzīvi un citus ūdenslīdējus. Izvēlieties izolētu vietu un saglabājiet drošu attālumu no koraļļu rifiem un jutīgām ekosistēmām.

Secinājums par urinēšanu ūdenī

Klusajos jūras dziļumos urinēšanas mākslas apguve ir tikpat svarīga kā peldspējas un navigācijas apguve. Atbildīga urinēšanas prakse ne tikai veicina nirēja komfortu, bet arī ievēro drošības un vides saglabāšanas principus. Integrējot pieredzējušu ekspertu, piemēram, gudrības ar medicīnas atziņām, ūdenslīdēji var doties zemūdens piedzīvojumos, kas ir pilnībā aprīkoti ar zināšanām, lai smalki orientētos dabas aicinājumos.

Kur pieteikties, lai iegūtu ar niršanu saistīto apmācību Latvijā?

🤿😀 Ja meklējat padomu vai palīdzību par veselīgu niršanas sportu ar vai bez baloniem, zvaniet PADI nirēju instruktoram t. 220-77-202 (WhatsApp 220-77-202), lai atrastu padomu par pareizu cilvēka izdzīvošana ūdenī un brīvo niršanu saistīto apmācību.

Atsauces par tēmu

Richardson Drew, R. un Pollock, N.W. (2015). Cilvēka fizioloģija ūdens vidē. Comprehensive Physiology, 5(4), 1705-1750.

Edmonds, C., Lowry, C. un Pennefather, J. (2004). Niršana ar akvalangu. BMJ, 329(7471), 145-149.