Raksti par daivingu

Francija 2010

2010. gada 14. septembrī kopā ar Aleksandru dodamies kārtējā daivinga ceļojumā – šoreiz uz Francijas dienvidu krastu – Cote d’Azur. Galvenais mērķis – pie Franču Rivjēras krastiem nogrimušie kuģi. Kā jau parasti izbraukšana kavējas, ap pulksten 14:00 Aleksandrs iebrauc pie manis, sakrāmējam mašīnā visu bagāžu un ceļš var sākties. Priekšā gandrīz 3000 kilometru garš ceļš cauri Eiropai.

Kad jau braucam laukā no Rīgas, atceros, ka esmu aizmirsis maisiņu ar svaigiem gaļas pīrādziņiem. Zvans uz firmu un novēlējums darbiniekiem tos apēst. Līdz Latvijas robežai brauc Aleksandrs, Lietuva – manējā. Netālu no Kauņas nākas nomaksāt „ceļa nodokli” lietuviešu policistiem. Izrādās, ka viņiem ir lāzera radari …
Aizstūrēju auto līdz Suwalkiem, pēc tam pie stūres sēžas Aleksandrs. Netālu no Lomžas, ap kādiem 2:00 naktī – vēlas vakariņas ceļmalas ēstuvē. Turpinām braukt visu nakti bez apstājas.
Nākamajā rītā jau esam netālu no Berlīnes un nogriežamies pa 9. maģistrāli Nirnbergas virzienā. Pēc pāris simtiem kilometru uz vācu policistiem „iekrīt” Aleksandrs. Šoreiz – 90 EUR, esam pārsnieguši ātrumu par 25 km / h. Izskatās, ka brauciens būs dārgs …
Visā Vācijā lietus un apmācies. Pēc Nirnbergas nāk Karlsruhe. Braucam cik nu ātri iespējams. Vācijai seko tikpat lietaina Francija. Francijā iebraucam netālu no Mulhaus, tālāk Bizanson. Meitenes „sajūsmā” – pēc saulainas Vidusjūras kaut kā neizskatās. Laika apstākļi strauji sāk uzlaboties tikai tad, kad esam garām Lionai un līdz Vidusjūrai paliek mazāk par 500 kilometriem. Jau tuvojas vakars, ārā tumšs.
Pie stūres atkal sēžas Aleksandrs. Pirms Marseļas kļūdāmies autostrādes izvēlē un tā vietā, lai ātri nokļūtu mūsu galamērķī, iebraucam Marseļas centrā un līdz mums nākas līkumot pa drūmo Marseļu. Pilsēta tāda, kā mums to aprakstīja – tumšajā dienas laikā daudz bīstamāka par mūsu „maskačku”. Apkārt daudz tumšu māju, nevar saprast – tās ir apdzīvotas vai nē. Labi, ka ceļš ved bez būtiskām pieturām, gandrīz bez luksoforiem šķērsojam Marseļu vairāk pazemē, nekā virs zemes. Labajā pusē – Vidusjūra. Aiz Marseļas dažus desmitus kilometrus tālāk seko Tulona.
Ap pusnakti beidzot nonākam mūsu galamērķī – Hyeres. Vēl kādi 10 kilometri un piebraucam pie šauriem vārtiem, aiz kuriem bambusa biezoknī izvietojies mūsu kempings. Pirmais iespaids – ir dzīvots arī labākos apstākļos. Bet nu neesam jau izlepuši, kur pārnakšņot ir, tualete, duša, maza virtuvīte – ko mums vēl vairāk vajag?
Lielākais pluss – līdz jūras krastam daži desmiti metru, turpat var sauļoties, peldēties, turpat arī mūsu laivas. Satiekam Sergeju, Dmitriju un pārējos. Vienojamies rīt nekur nenirt, vispirms kārtīgi izgulēsimies, peldēsimies, sauļosimies un krāsim spēkus.
Nākamajā rītā, protams, visi noguļam līdz 10:00. Kad pamostamies – uzreiz uz jūru! Ūdens super, ap 22 – 23 grādiem. Paņemu masku un papeldos turpat pie krasta. Dziļums – līdz kādiem 4-5 metriem, dzidrs, tīrs, apkārt daudz zivju … Izrādās, Francijā zemūdens medības atļautas bez ierobežojumiem. Mūsu grupā ir arī daži „mednieki”. Man gan pēc Norvēģijas piedzīvojumiem uz šādām izklaidēm vairs nevelk.
Diena paiet laiskojoties. Vakarpusē aizbraucam uz tuvējo lielveikalu „uzpildīties”. Cenas, protams, padārgas, bet var iztikt. Lielā izvēlē sieri un viss, kas atrodams jūrā.
17. septembra rīts pienāk apmācies un lietains. Šodien pirmais daivs Vidusjūrā. Nirsim uz kuģi „Le Marcel”. Vispār nekas īpaši interesants, dziļums – līdz 32 metriem. Vraks diezgan stipri sagrauts, stāv tur jau no 1895. gada. Pagrūti pat saprast, kas kur ir.
Otrais daivs jau interesantāks – nirstam uz „Le Michel C”. Tas jau ir lielāks, labāk saglabājies un arī dziļums pieklājīgāks – mans VRX uzrāda 41 metru. Atrodu pat vietu, kur no atlūzām izveidojies metrus divdesmit garš, šaurs tunelītis un paložņāju pa to. Jebkurā gadījumā – nekā sarežģīta.
Palēnam veidojās sapratne par franču valodu. Izrādās, viss ir ļoti vienkārši – jāņem vērā sekojošais :
Bon žūr – Labdien (var lietot arī no rīta un vakarā)
Oi – jā
Bon – Labi
Mesjē – uzrunas forma vīriešiem, ķipa „cienīts kungs”
Madam – uzrunas forma sievietēm. Vēl neesmu sapratis, vai tā var uzrunāt gan 150-kilogramīgu tantuku, gan arī jaunu francūzieti
Mersī – Paldies !
Plunžer – daiveris
Pardon – Piedodiet (jāsaka tad, ja lielveikalā esi uzgrūdies tantukam, kas nes iepirkuma grozu, pilnu ar olām un olas tiek saplēstas)
Merde – rupjš lamuvārds (jālieto tad, ja lielveikalā tantuks uzskrējis virsū tev un saplēsis tavas olas. Pret nēģeriem, kuri dzīvsvarā pārsniedz tevi vismaz pusotru reizi, lietot nav ieteicams)
Visi pārējie frenču vārdi tiek darināti no mums zināmajiem latviešu, krievu vai angļu vārdiem, priekšā pievienojot priedēkli „Ļa-”. Tātad mūsu baloni šeit saucās „Ļa-sparka”, bet mīļotais viskijs – „Ļa-Tulamōr” (pievērsiet uzmanību tam, ka burts „o” ir ar garumzīmi. Tas piederās pie īstas Marseļas izloksnes)
18. septembris. Šodien plānā „Le Ville de Grasse”. Tas ir bijis neliels riteņtvaikonis, no kura šobrīd saglabājušies tikai paši riteņi un tvaika mašīna pa vidu starp tiem. Pārējās korpusa aprises jau izzudušas. Tā kā dziļums diezgan pieklājīga – 48 metri – nirēju nav pārāk daudz. Jau laivā sēžot redzams, ka straume šoreiz nav pa jokam. Trīs reizes metam markeri, visas neveiksmīgi. Beidzot ar ceturto kaut kas sanāk. Mēs ar Aleksandru ejam lejā pirmie. Noejot lejā, nekā nav. Redzams tikai mūsu enkurs un sliede smiltīs, kas norāda dreifēšanas virzienu. Ejam pa to, līdz pēc kāda brīža parādās milzīgo ratu aprises. Rati tiešām milzīgi, diametrā ap kādiem 4-5 metriem. Lejā varam uzkavēties kādas 20 minūtes. Safilmējam, safotografējam un ceļamies augšā. Kā „balva” – desmit minūtes sešu metru dziļumā pie skābekļa balona. Pārējie, protams, izlīduši laukā daudz ātrāk.
Nākamā diena – 19. Septembris – „tukšā diena”. Jūra pārāk bedraina. No rīta mazliet papeldamies un pasauļojamies, bet ap pusdienas laiku dodamies apskatīt Hyeres centru. Automašīnu atstājam „Casino” stāvvietā un dodamies kalnup. Pāri visai vecpilsētai paceļas ap 190 metru (ja var ticēt manam GPS) augsts kalns, kuru rotā cietokšņa drupas un skatu laukums. Uzkāpšana prasa ap pāris stundām, ieliņas šauras un līkumainas, brīžam grūti saprast, kurp mūs izvedīs kārtējā līkā ieliņa. Jāsaka gan, ka Horvātijas pilsētiņa Rovinj, kura bija ieturēta apmēram līdzīgā arhitektūras stilā, bija daudz tīrāka un sakoptāka.
Vakarā Aleksandrs „uzstājās” virtuvē – vakariņās būs basma !
Pirmdienas rītā, 20. septembrī, kā jau īstā pirmdienā, dodamies atkal uz „darbu”. Šodien paredzēts skaistākais Hyeres tuvumā esošais vraks – 78 metrus garais tvaikonis „Donator”. Tiesa gan – tas nav viņa īstais nosaukums, kaut gan visās daivinga rokasgrāmatās viņu pazīst ar šo nosaukumu. Kuģa īstais nosaukums ir „Le Prosper Schiaffino” un viņš nogrimis 1945. gada 10. novembrī uzskrienot uz mīnas, netālu no Porquerolle salas dienvidu krasta. Par „Donator” šo vraku nokristījuši draiveri, kas uz tā atraduši kuģa zvanu ar šādu nosaukumu …
Jūra gan pēc vakardienas vēl diezgan „bedraina”, tomēr ar nelielu piepūli veicam apmēram 8 jūdzes garo ceļu apkārt Porquerollei un ap 10:30 pievienojamies daudzajiem daiveru kuģīšiem un laivām, kas pietauvojušās pie stacionārajām bojām. Starp citu – otrs skaistākais šejienes vraks – „Le Grec” atrodas tepat blakus, dažus simtus metru attālumā. Arī pie tā manāma rosība. Straume gan nav maza, tomēr pa stacionārajām bojām niršana pavisam cita. Nolaižoties apmēram 20 metru dziļumā paveras kuģa pakaļgals. Uzreiz nolaižamies lejā līdz dzenskrūvei – maksimālais dziļums – 50 metri. Aleksandrs iekārtojās aiz dzenskrūves un rāda, lai es viņu fotografēju, bet … baaaccc !!! Fotoaparātam aizsvīdis stikls! Ūdeni gan it kā iekšā neredz, bet no fotografēšanas un filmēšanas nekas vairs nesanāk.
Nu ja nav – tad nav. Baudīsim skaisto tāpat, ar acīm un rokām. Kuģis stāv uz taisna ķīļa un ir ideālā stāvoklī. Nolūzis tikai priekšgals, kas atrodas dažus metrus tālāk, bet laiks mums ierobežots, tāpēc to meklēt neejam. Tā vietā izložņājam tilpnes. Protams, kaut ko atrast šeit ir tik pat reāli, kā piecus latus tirgus laukumā. Viena kuģa puse noaugusi ar skaistām gorgonārijām, kas straumē plīvo, attaisnojot savu nosaukumu. Arī zivju apkārt daudz. Divdesmit minūtes paiet kā nemanot, šeit arī stunda lejā būtu par maz …
Laiks celties augšup. Pacelšanās laikā vēroju blakus esošos franču daiverus. Redzams, ka sagatavotība ideāla, mūsējiem OWD un AOWD līdz tādiem vēl tālu … šeit nirst gan 12-14 gadus veci bērni, gan 70-gadīgi tantuki … Turklāt, kaut arī nebūdami tehnodaiveri, tomēr redzams, ka viņi nirst dekompresijas režīmā … Pacelšanās laikā ir redzams kas vairāk par „trīs minūtes piecos metros”. Man blakus ceļas augšā viņu gids sarkanā hidrā – peldspēja vispār ideāla, neskatoties uz straumi.
Tomēr kad uznirstam virspusē, izrādās, ka arī viņiem viss iet ne tik gludi. Sergejs, kurš palicis augšā laivā, stāsta, ka pirms brīža uz blakus laivas esot izcelts viens daiveris bez dzīvības pazīmēm … Tuvākas detaļas nav zināmas, bet kad mēs jau dodamies atceļā, mums pretim pilnā gaitā dodas sardzes kuģis. Vai nu ar pārvietojamo barokameru, vai evakuācijai …
Vispār mazliet jāpastāsta par franču daivinga sistēmu. „Mūsējo” PADI viņi neatzīst, un šķiet, ka pamatoti. Viņu CMAS izceļas ar daudz labāku sagatavotību. Formāli ņemot, viņu „viena zvaigzne” atbilst mūsu OWD, „divas zvaigznes” – mūsu AOWD , bet „trīs zvaigznes” – vai nu mūsējais AOWD + Deep, vai arī Rescue. Ar gaisu viņi nirst līdz 60 metriem, tiesa gan – nezinu, kādi ir dziļuma limiti kuram līmenim. Taču ar tehnodaivingu viņi nav draugos – kad interesējamies daivklubos par trimixu, sākās īdēšana – ar to ļoti maz kas nirst, mums nav izdevīgi, stingri juridiskie ierobežojumi … ar vienu vārdu sakot – „plaša patēriņa daivings” šeit ir nacionālais sporta veids, bet nekādi izcilie tehnodaiveri viņi laikam nav.
Kā otro daivu Sergejs mums piedāvā niršanu alās. Nu, protams, – tas mums ir kaut kas jauns un nebijis – Aiziet! Iepriekš viena grupa esot nirusi – baigi forši! Bet mēs pamēģināšot citā vietā … Kad nokļūstam vajadzīgajā vietā, tur jau noenkurojies viens franču kuģītis. Pietauvojamies netālu un dodamies ūdenī. Laivā paliek Dmitrijs, kuram par šo daivsaitu ir visai aptuvena nojausma, kas pasmelta no rokasgrāmatām. Ienirstu un dodos klints virzienā. Ieeja it kā esot ap 8 m dziļumā. Izpeldos šurp un turp, neko citu, izņemot ap 5 m dziļu grotu neatrodu. Pilnā tehnodaivera aprīkojumā uzpeldu pie blakus esošā daiveru kuģīša un vaicāju, kur ala. Šie, mazliet izbrīnīti par manu aprīkojumu (kas tiešām vairāk atbilst vismaz pāris simtus metru dziļām alām), norāda uz to pašu grotu … laikam paši paliek smejoties par latviešu daiveriem, kas uz 5metrīgu grotu nāk ar diviem baloniem, diviem lukturiem un spolēm … Rezultātā iznāk tāda niekošanās ar maksimālo dziļumu 14 metri. Oskars turpat peldina viena mūsējo dēlu introdaivā. Pafotografēju un pafilmēju viņus un lienu atpakaļ laivā. Abloms!

/turpinājums sekos/