Raksti par daivingu

Francija 2010. 1.turpinājums

21. septembris – no rīta nenirstam, jo iepriekšējā vakarā esam noslinkojuši un neesam uzpildījuši savus balonus. Niršanas vietā dodamies uz tuvējo franču daivcentru. Tur mūs sagaida nepatīkama ziņa – sakarā ar vakardienas nelaimes gadījumu „Donator” šodien ir slēgts, pie tā stāv franču sardzes kuģis un nelaiž daiverus klāt… tā teikt – „do razborki obstajateljstv … Sergejs tā vietā piedāvā ienirt uz „Le Ferrando”. Vispār jau nekas interesants šeit nav gaidāms, bet nu tā – „ķeksītim” – derēs. Aleksandrs paliek krastā, dodos kopā ar veselu baru „parasto” daiveru. Atrodu vienu akmenszivi, tas arī viss interesantais. Kuģis stipri sagrauts, da i vēl piedevām tikai 26 metru dziļumā.

Toties nākamā diena solās būt interesanta – nirsim uz 54 metru dziļumā esošo lidmašīnu „Mustang”. Viss jau būtu labi, ja vien šodien pamatīgi nesāpētu galva. Normālā situācijā es šādos apstākļos nenirtu, ja nu viss saplānots, bet nevar laist tādu iespēju garām. Kad piebraucam klāt, redzams, ka straume šoreiz ir ne pa jokam. Virve iztinās pilnā garumā un nostājās ūdenī 45 grādu leņķī. Blakus piebrauc vēl viens daivinga kuģītis un apvaicājas, kur mēs nirsim. Izskatās, ka viņiem vispār nav nekāda nojēga par to, kur viņi atpeldējuši. Vispār jau tepat blakus, kādus 100 metrus tālāk atrodas arī „Le Ville de Grasse”.
Esam tikai divi nirēji – es un Aleksandrs. Saģērbjos pirmais un ielecu ūdenī , lai pagaidītu Aleksandru. Kamēr saģērbjas Aleksandrs, esam pa straumei aiznesti kādus 150 metrus no markera. Pieķeros pie laivas borta un Dmitrijs iedarbina motoru, lai mani aizvilktu līdz vietai. Bet izrādās, ka tas nav tik vienkāršs pasākums – pēc dažām minūtēm rokas izstiepjas garas jo garas. Bļauju, lai Dmitrijs bremzē. Nākas ģērbt nost visu aprīkojumu un rāpties atpakaļ laivā. Piebraucam tuvāk markerim un šoreiz lecam abi reizē ar nolaistu gaisu, lai uzreiz aizietu lejā. Ar grūtībām izdodas tikt pie virves un pa pusei airējoties ar pleznām, pa pusei pievelkoties strauji krītam lejā. Neskatoties uz to, kad tuvojamies 50 metru dziļumam, virve jau stāv horizontāli. Aleksandrs pa priekšu, es no muguras, izmisīgi cenšamies nokļūt enkura virzienā.
Beidzot parādās arī pati lidmašīna. Saglabājusies diezgan labi, tikai pazudusi aste un spārnu gali. Aleksandrs uzreiz iekārtojas pilota vietā un rāda, lai es viņu fotografējot. Baaacc!! Fotoaparāts atkal aizsvīdis!!! Parādu rupju žestu, kas veltīts fotoaparātam un piepogāju to savā vietā. Nāksies iztikt bez bildēm. Kārtīgi apskatām lidmašīnu, no dzinēja izbāzusi galvu viena neliela murēniņa. Paiet ieplānotās desmit minūtes un sākam pacelšanos. Vispār priekš tik maza objekta laiks pilnībā pietiekams. Ceļamies augšā pa slīpo virvi, izstāvam visas plānotās dekompresijas minūtes un pēc 35 minūtēm esam atpakaļ laivā. Visā visumā – emocijas pozitīvas, ja vien tās nebojātu sāpošā galva, stiprā straume un niķīgais fotoaparāts. Šodien noteikti vairāk neniršu.
Toties 23. septembrī beidzot ieplānotas „īstās” alas! Ap 11:00 esam Hyeres pussalas galējā rietumu galā, pietauvojamies netālu no klints un daivs var sākties. Dziļumi nebūs lieli, bet mēs ar Aleksandru alām esam gatavojušies nopietni – divi lukturi, divas spoles u.t.t. izrunājam iepriekš visas darbības.
Kopumā šeit esot trīs atsevišķas alas, par kuru konfigurāciju nekas daudz nav zināms. Sergejs tikai stāsta, ka viena esot bijusi vismaz 200 metrus gara un ar sazarojumiem. Kopā ar mums piesakās vēl pāris „parastie” daiveri.
Pirmā ala sākas ar palielu, augstu grotu, Pa smilšainu dibenu dodamies iekšā. Kad esam kādus 50 metrus no „ārpasaules”, kur vēl skaidri saredzama izeja, atrodam palielu akmeni un Aleksandrs piefiksē pirmo auklas galu. Sekoju viņam un cenšos kaut ko filmēt. Ala aizvien sašaurinās, divatā blakus iet vairs nav iespējams. Dziļumus gan uzrāda minimālus – 2- 8 metri. Man šī ir pirmā nopietnā reize alā, ja neskaita kopā ar Čistjakovu Dahabā, tāpēc kāri tveru izjūtas. Vispār nekāda īpaša diskomforta un klaustrofobijas pazīmju nav. Virsūdens alās es noteikti tik komfortabli nejustos. Atceros, kā izmuku no sāls alām pie Kuldīgas.
Kad izbeidzās pirmā 50-metrīgā spole, piestiprinām klāt otru un turpinām iet tālāk. Kad esam nogājuši kopumā apmēram 80 metrus, redzam, ka augšā ir gaisa burbulis. Paceļamies virs ūdens un uzmanīgi ieelpojam gaisu – mazums, kas te pazemē gaisa vietā sakrājies?! nē, elpot var, kaut gan gaiss tāds stipri „ieskābis”. Lukturi izgaismo apmēram 4-5 metrus augstu velvi. Mūsu lukturu pamodināti, pa to sāk lidināties vairāki desmiti sikspārņu. Uztaisām dažas bildes un dodamies atpakaļ zem ūdens, uz izejas pusi.
Kad izejam ārā, dodamies uz blakus esošo alu. Tā izrādās mazāka un ne tik interesanta. Šoreiz eju iekšā pirmais, liekot virvi. Kad esam nogājuši vienu spoles garumu, padodu signālu pārējiem un griežos atpakaļ. Te mani sagaida neliels pārsteigums – pārējie tā sakūluši duļķes, ka mana spolīte izrādās vairs nebūt ne tukša formalitāte. Redzamība – ap 50 cm, lukturis arī neko nepalīdz, dodos laukā tikai pēc virves.
Trešajā alā jau dodamies iekšā drosmīgāk. Kad esam nokļuvuši līdz vietai, kur iekšā vēl spīd dienasgaisma, ala sadalās. Nolemju tālāko izpētīt viens pats. Parādu pārējiem zīmi, lai gaida mani šeit un dodos iekšā. Tagad esmu tumsā un pazemē viens pats. Būtu īstais laiks šausmu filmas cienīgam sižetam, bet nekā – viss iet kā pa diedziņu. Gandrīz vai neinteresanti – kur piedzīvojums, kur asas izjūtas?
Izeju līdz spolītes beigām un griežos atpakaļ. Pēc kāda laiciņa priekšā parādās pārējo lukturu atblāzma. Vēl mazliet papeldam pa ārpusi un dodamies uz laivu. Visi esam vienisprātis – ar steigu jāpērk garākas spolītes!
Pēcpusdienā dodamies apskatīt netālo Tulonu. Noparkojam auto daudzstāvu stāvvietā un dodamies uz krasta pusi. Mērķis – atrast kuģīti, kas vizina gar pilsētu. Kad esam nogājuši kājām kādus pāris kilometrus, nokļūstam krastā. Izrādās, ka „krasts” un „osta” šeit nebūt nav sinonīmi un mums būtu jāiet gar krastu kādi 4 kilometri. Tas liekās par daudz un nolemjam izbaudīt franču sabiedrisko transportu. Ērts autobuss mūs aizvizina līdz pašai pilsētas sirdij – krastmalai, kur pietauvojušās trīs – un četrstāvīgas motorjahtas. Nu lūk – tā arī ir Cote d’Azur būtība! Ātri atrodam kuģīšu piestātni un iekārtojamies uz dzeltena katamarāna, kas sola mūs izvizināt pa visu ostas teritoriju. Tiklīdz atejam no krasta, mūsu acīm paveras programmas nagla – visa varenā Francijas jūras kara flote. Priekšplānā atpazīstam divus skandalozos „Mistral” klases desantkuģus, aiz kuriem fonā redzams franču flotes flagmanis – aviobāzes kuģis „Sharl de Goll”. Salīdzinot ar amerikāņu aviobāzes kuģiem, šis izskatās diezgan pieticīgs, diez vai būs garāks par 200 metriem. Cik var noprast, tad gids franču valodā patreiz atklāj visus Francijas militāros noslēpumus, bet mēs fotografējam uz nebēdu.
Pēc ekskursijas ar kuģīti apmeklējam vienu ostas veikaliņu, kur iegādājos pāris „interjera suvenīrus” – kuģa zvanu un sekstantu. Pārdevējs izrādās ļoti kolorīts tips, mazliet papļāpājam ar viņu un nofotografējamies pēc veiksmīgā pirkuma. Vēl apskatām flotes muzeju, kas izvietojies divstāvu ēkā, tieši pie flotes bāzes vārtiem.
Nākamajā dienā jau no paša rīta mani sāk mocīt sirdsapziņa – pagaidām reālais daivu daudzums būtiski atpaliek no plānotā, tāpēc dodos jūrā jau no paša rīta, kamēr Aleksandrs vēl guļ. Mūsējie dodas vēlreiz uz riteņtvaikoni „Le Ville de Grasse”. Laivā Dmitrijs sadala visus pa pāriem, es, protams, – viens pats. Šoreiz fotoaparāts vismaz nepieviļ, mazliet pafilmēju, vēlreiz visu apskatu un kā pēdējais ceļos augšā izstāvēt visas savas dekompresijas minūtes.
Uz otro daivu pamostas arī Aleksandrs. Dosimies uz „Le Grec” – otru skaistāko kuģi šajā reģionā pēc „Donator”. Atkal esam tikai divi vien un Dmitrijs mūs ved ar mazo laiviņu. Jūra gan palikusi visai nikna – vispirms mums nākas kratīties ap 10 kilometriem uz Porquerolle salas austrumu galu, pēc tam vēl kādi 3-4 kilometri pa atklātu jūru. Pa gabalu redzam divus nelielus tornado aizmetņus. Citu daiveru laivu šodien jūrā nemana. Prieks, ka pie „Le Grec” uzstādītas divas stacionārās bojas. Arī straume nav pārāk stipra. Kuģītis tiešām ļoti skaists, stāv uz taisna ķīļa, maksimālais dziļums 46 metri. Kuģa priekšgals nolauzts un nav redzams. Paložņājam pa tilpnēm, protams – viss tukšs, jau sen nolasīts. Straume tomēr jūtama, visu laiku cenšas mūs aiznest projām no kuģa. Apkārt diezgan daudz zivju. No virsbūves izbaidu vienu palielu gruperu. Pēc piecpadsmit minūtēm sākam celties augšā. Te nu parādās visas stacionāro boju priekšrocības – viļņošanos jūras virspusē palīdz pārvarēt resnās un stingrās virves.
Kad iekāpjam laivā, izrādās, ka viļņi sacēlušies vēl lielāki un Dmitrijs ierosina apbraukt Porquerolle salu pa otru pusi, turoties salas aizvējā. Bet vējš turpina pieņemties spēkā… arī temperatūra tāda, ka naktīs jāslēdz iekšā sildītājs…
Tā kā nākamajā dienā jūrā iet nevar, nolemjam to veltīt virsūdens izklaidēm. Vispirms dodamies apmeklēt vietējo krāmu tirgu, kas izvietojies pamesta atrakciju parka vietā, Hyeres nomalē. Visa „andele” notiekot sestdienu un svētdienu rītos. Sergejs mūs sakārdinājis ar stāstiem, ka par pāris eiro šeit varot nopirkt visneiedomājamākās lietas. Es ceru uz kādiem „jūras suvenīriem”, bet neko interesantu neatrodu. Toties plašā izvēlē visādi „mājsaimniecības suvenīri”. Ja kāds vēlētos par lētu naudu iekārtot kādu interjeru retro stilā – te viņam būtu īstā vieta. Veci gludekļi, kafijas dzirnaviņas, visādi virtuves instrumenti plašā asortimentā. Turpat blakus vecas lupatas, lietota sadzīves tehnika, rotaļlietas, sporta čības par 5 eiro, uz kurām greznojas uzraksts „Made in France”, augļi… Vēl interesantāki ir paši tirgotāji. Cenšamies paslepus fotogrāfēt sejas, kamēr uz mums nesāk dusmīgi skatīties. Tomēr man „aplauziens” – nekā „no jūras” neatrodu.
Sapērkamies augļus un dodamies ciemos pie Sergeja un Pāvela, kuri šodien lido projām. Viņi izvietojušies citā kempingā, pāris kilometrus no mūsējā. Uz galda neiztrūkstošais vīns, sieri un austeres. Mācamies tās pareizi ēst. Ne visiem izdodas. Kad beidzot sirsnīgi atvadāmies no viņiem, mūsu ceļš ved uz Marseļu. Jābrauc ap 90 kilometriem, lielākoties pa labām autostrādēm, kuras gan nav bezmaksas. Noparkojamies stāvvietā blakus vecajai ostai, pašā centrā. Esmu paņēmis līdzi jaku, ko atstāju mašīnā. Dažas minūtes vēlāk to nākas rūgti nožēlot – ārā nežēlīgs vējš, varētu būt ap 20 m/s. Uz jūras par tādu laiku saka – „šādā laikā ķieģeļi mācās lidot”… nav tālu no patiesības, pa brīdim pametam tramīgus skatus uz augšu, vai mums virsū nekrīt kāds jumta gabals vai izkārtne. Uzkāpjam cietoksnī, no kura paveras kolosāls skats uz pilsētu. Tālāk nolemjam apiet apkārt ostai līdz tālumā redzamajai katedrālei. Pa ceļam atrodam vietu, no kurienes atiet kuģītis uz Ifas salu. Diemžēl šobrīd reisi nenotiek. Vai nu vēja dēļ, vai arī tāpēc, ka sezona beidzās un Edmonda Dantesa kamerā tiek pārlīmētas tapetes.
Ap ostu izskatās savākusies visa pilsētas dzīve – notiek kaut kāds koncerts, akcijas, tirdzniecība… un protams – viss līcītis pilns ar dažāda izmēra peldlīdzekļiem. Cīnoties ar stipro vēju nokļūstam līdz noskatītajai katedrālei, kas atrodas pašā jūras krastā. Diemžēl neko par to nezinām, atliek vien novērtēt tās monumentalitāti.
Atpakaļceļā ieeju vēl pāris „jūras suvenīru” veikaliņos, bet viss dārgāks, nekā Tulonā, da i asortiments vājāks. Vienīgi iespaidu atstāj pilns ūdenslīdēja komplekts ar nospodrinātu vara ķiveri, svina zābakiem un sūkni komplektā. Par cenu nevaicāju, jo ož pēc piecciparu skaitļa Pasēžam vēl vienā kafejnīcā un dodamies uz stāvvietu. Vakara tumsā atgriežamies kempingā.

/noslēgums sekos/