Vējainā un saulainā dienā prāts ir priecīgāks
Tad skraidu kā kumeļš pa pludmali un lecu viļņos ar tiem patrakoties. Man ir taisni divdesmit viens gads, un dzīvotgriba rūgst pāri malai kā svaigi skābētu kāpostu sula pilnā mucā zem sloga. Reizēm kopā ar Vili bradājam valkās, rāpjamies kangaros un, starplaikā starp Purciema pagātni un pašu nākotni, lasām un ēdam avenes un mellenes pilnām saujām, kamēr mutes kļūst sarkanas vai zilas. Līdz augusta vidum sliedes ir izceltas, saskaitītas un novestas Rīgā. Piecas vai sešas iztrūkst. Tās nevaru atrast, tāpat kā divus noslīkušos jūrniekus. Par tādiem sīkumiem neviens gan galvu nesāpina. Kaija pati augšā ne peld. Tēvs sarunā ar Neptūna kapteini, ka mēģinās to at raut no mālainā jūras dibena, Neptūna priekšgalu izlietā jot kā celtni.
Tērauda trosi iever četrkārtīgā tricē, un to nolaiž ūdenī, letrosēju Kaijas pakaļgalu, jo tas nav salauzīts kā priekšgals, un Neptūns, vinčām troses novelkot, iegrimst ar klaju līdz ūdenim, bet — Kaija neceļas. Gai dām, dodot laiku Kaijai apdomāties. Var dzirdēt, ka tā zem ūdens krikšķ un brakšķ. Beidzot Kaija neiztur. Krakšķēdams nolūzt vraka pakaļgals un izpeld virs ūdens ar daļu no klāja un stūres ratu uz tā. Neptūns nolīgojas vien. Kaija ir ielipusi mālos daudz ciešāk nekā tās kapteinis. Noceļam klaju ar kajīti, mastu stumbriem un sūkņiem. Nolaužam vraka priekšgalu un izceļam ķēdes un enkurus uz Neptūna klāja. Tos Neptūns aizved uz Rīgu kopā ar citiem dzelžiem. Salauzītos kokus atstājam viļņiem un straumēm.
Eju vēlreiz zem ūdens, lai pameklētu iztrūkstošās sliedes. Neatrodu. iegrimstu vrakā kā atvērtā valzivs mutē un nosūkstos, cik tagad sliedes izcelt būtu viegli! Bet sliežu vairs nav, tikai vraka gliemežiem apaugušas ribas un salauzītas plankas, caur kuru spraugām ņirbina mazas zivtiņas. Tās barojas pie aļģēm un gliemezīšiem. Jūras bullis, nikni aiz lielās galvas dzeloņus izslējis, mazo astīti plivinādams aizpeld meklēt citu mājokli.
Arī es rāpjos no vraka laukā, lai vēlreiz apstaigātu jūras dibenu. Tukšas pudeles, trauku šķembas, reņģu asakas, gurķu mizas un ietinamais papīrs starp piemirkušā koķa šķembām un aļģu kamoliem rāda, ar kādu drazu mēs jūras dibenu esam piemētājuši. Manu pirmo mezglu Neptūns, kopā ar klāju un vantīm, ir izcēlis laukā. To atsiet vairs nav jāpūlas. Padevis parasto signālu, augšā slīdēdams vēl skatos uz leju. At vērtais Kaijas vraks zem manis pustumsā izzūd zaļgani pelēkā miglā. Zinu, ka tur vairs neatgriezīšos. Vai būs arī citur jāmeklē dzelmju romantika, slīkoņi un kuģu vraki, to rādīs nākotne.
Sagaidām Neptūnu, sakraujam mantas. Braucu uz Rīgu, cerēdams, ka dabūšu jaunas bikses. Dabūju ar’! Atgriezies Rīgā, Kaijas dēku mēģināju aizmirst, jo bez nejaukiem sapņiem un jaunām biksēm cita nekā nebiju ieguvis. Gribēju tikt prom no veciem dzelžiem, kuģu vrakiem un tēva gādības. Bet — 25. septembrī atkal apvilku to pašu salāpīto Purciema tērpu, lai celtu laukā saspridzinātos dzelžus pie Rīgas tilta balstiem Daugavā.
Darbs ļoti vienkāršs: jāsatausta dubļos iestigušie dzelži, tie jāiestrapē un jāpagaida, kamēr celtnis tos izceļ no ūdens. Vienīgā nelaime — vecais tērps, kas plīsa ātrāk nekā to spēju salāpīt. Stāvot vēl nekas, ūdens sakrājas tērpā tikai ap kājām, bet dažus dzelžus no dubļiem izkašājot, vajadzēja nogulties, tad ūdens tecēja gar krūtīm, ķiverē un mutē. Varēja jau izspļaut, bet cik ilgi tā mirksi ūdenī. Pēc nedēļas no darba atsacījos.
Savās piezīmēs attēloju šādu ainu: Ziemeļvakara vējš dzen uz augšu zaļos jūras viļņus un sajauc brūngano Daugavas ūdeni pelēki duļķainu, virspusē sakuļot baltu putu svītras. Tā gaisma ūdenī var ielauzties tikai vienu vai divi metrus, bet desmit metru dziļumā valda nakts arī saulainā dienā. Kājas grimst dubļos un pinas dzeloņdrāšu režģos. Rokas uz priekšu izstiepjot, kā aklam jātaustās pēc tilta balsta, kas, liekas, rēgojas tepat virs galvas, bet patiesībā ir vairāk metru tālu. Ap balstu straumes izrauta, dziļa bedre. Tur dzeloņainas stiepules, pāļu gali, sprunguļi, straumes sanesti zaraini koki guļ juku jukām pāri saspridzinātā tilta dzelžiem.
Tikai mazliet jāļauj iedomai vaļa, lai sajustu sevi kā atstātā, purvainā kara laukā. Parāpjoties gar balstu augstāk, kļūst gaišāks. Ēnas ātri slīd gar balstu, drīz pazuzdamas, drīz atkal sabiezēdamas visērmotākos veidos. Mistiķis teiktu: karā kritušo dvēseles, dzejnieks — sabangoto viļņu rotaļa, bet ūdenslīdējs nospļautos. Tiek daudz jautrāk, kad atkal redzi putās sakulto Daugavas līmeni un ātri skrejošos mākoņus virs galvas.” Dzelžus atstāju ēnu ziņā, lai turpinātu studēt un dotu stundas matēmatikā, ķīmijā un fizikā par vienu latu stundā. Vismaz sausumā var padomāt par nākotni.
Tēvs jau bija padomājis un sauca mani palīgā pie slavenā ziemeļpola ekspedīcijas kuģa Nordšilda nojaukšanas. Uz ziemeļpolu man nevajadzēja braukt, jo Nordšilds bija izsviests tepat aiz Daugavas moļiem. Februārī un martā strādājām tāpat no augšas, izcērtot ledū pa caurumam. Nordšilds bija stipri būvēts — no koka ar dzelzs brangām un apšuvi, viļņos un ledū vēl nebija sadragāts. Tēvs gribēja dabūt tvaikoņa katlu un mašīnu, bet visvairāk vara un svina caurules, kas staipījās pa kuģa iekšām. Ūdens ziemā bija ļoti dzidrs, jo uz trešā beņķa sadzītās ledus klipas Nordšildu aizsargāja no viļņiem un straumēm.
Pārliecoties pāri āliņģim, dažas caurules varēja saskatīt un iedabūt āķī tāpat no augšas. Ar rokas vinču tās izlauzām no ūdens un — sava kapeika iznāca, tās pārdodot žīdam. Pret vējiem uztaisījām mazu nojumi, bet martā gadījās tik siltas un saulainas dienas, ka strādājot varēju pat novilkt kreklu un krietni apsauļoties. Arī tēvs to mēģināja, bet viņam uz muguras sametās vasaras raibumi, kas nekad nenogāja. Saule uz ledus ir kodīga. Aprīļa vēji mūs no ledus aizdzina. Bija jāsteidzas glābt Vilni. Tēva draugam, strādājot pie pontona tilta ielikšanas, straumē apgāzās un nogrima viņa velkonis Vilnis. Draugs sūdzējās, ka neviens ūdenslīdējs negribot tādā straumē līst, bet tēvs viņu nomierināja: ~Gan mans puika to izdarīs!”
Būtu vismaz man paprasījis, vai es gribu tādā straumē līst!
Bet jālien vien bija. Aparātus un palīgus dabūju labu labos. Ap zābakiem apsēju smagas ķēdes, lai nesviež augša, un pie Viļņa Daugavas dibenā nolaida smagu enkurtrosi, pa kuru varētu rāpties lejā. Tomēr ne izturēja rokas. Straume mani atrāva no troses un izsvieda ārā kā korķi. Piešēkelējos pie troses un mēģināju at kal, bet signālvirve un šļūtene mani turēja ciet. Satinu vēl vairāk ķēžu ap kājām un vidu, un — beidzot tiku lejā, kur mani gaidīja celtņa nolaistās troses pie velkoņa. Tiku vēl pāris reizes izsviests laukā, kamēr troses izdevās aplikt velkonim un sašēkelēt kā nākas. Ar straumi un trosēm nocīnījos piecas stundas, par ko tēvs dabūja astoņdesmit latu, un abi tikām pacienāti ēdienveikalā ar triņdesām un skābiem kāpostiem.
Tilts un Daugavmala esot bijusi pilna skatītāju. To redzēju arī otrā dienā avīzēs, kur bija nofotografēts arī ūdenslīdējs, stāvot uz kāpnēm un peldot straumē, arī os tas celtnis ar trosēs iekārto velkoni. Garā aprakstā tika noslavēts un drusku apdzejots ostas ūdenslīdējs. Biju lietojis ostas ūdenslīdēju tērpu, un neviens jau nepētīja, kas tai tērpā iekšā. Tikpat steidzīgi bija jāizceļ pie Volleriem nogrimusī ogļu laiva, jāsalabo burenieks Ansis un jāizvelk krastā burinieks Anna.
Atpūsties nepaguvu, kad atkal bijām pie Nordšilda aiz Daugavgrīvas. Sākās vienmuļš darbs ar mazu peļņu un dažiem sarežģījumiem, kas to pašu vēl apēda. Katlu izcēlām ar mazu peldošu celtni, kas, katlam trosēs karājoties, iegrima tik dziļi, ka nelika pāri beņķiem. Vajadzēja rāpties ārā pa solītim: nastu nolikt zemē, atkāpties un atkal katlu pievilkt tuvāk. Katlu krastā ceļot, celtnis neizturēja. Katls to sagāza uz sāniem, nolauza balstus un nogrima ostā. Plankas lidoja pa gaisu un viens vīrs, kas nepamanījās laikā pamukt sāņus, tām līdzi. Lidojums laimīgi beidzās tikai ar izpeldēšanos. Katlu izcēlām vēlāk ar lielāku celtni, un tur aizgāja varbūtējā peļņa.
Tuvumā zvejnieki vilka vadus un lūdza mani palīgā, ja vadi aizķērās aiz kāda ~ķērāja”. Tad varēju aizvest mātei pa lasītim vai spainītim mazāku zivteļu. Ir dzirdēts, ka jūrnieks, izbraucis septiņas jūras, no slīkstot mutes bļodā. Arī ūdenslīdējs var ~noslīkt mutes bļodā”, ja neuzmanās. Man gadījās nepatikšanas pie Nordšilda, kur — kā saka — ūdens nav dziļāks kā pīlei līdz vēderam. Kā tas notika, esmu aprakstījis savās piezīmēs: ~Sestdienas rītā bijām nodomājuši saspridzināt kuģa klāju virs mašīnas telpām, lai varētu piekļūt tvaika mašīnai. Pieliku spēcīgu lādiņu. Klājs izjuka, bet arī kuģa sānos sprādziens izrāva robu. Ar to mašīntelpās sāka ieplūst jūras tekošā smilts, kas draudēja piepildīt visu vraku. Izsisto caurumu aizbarikādēju ar skārda gabaliem, un steidzos saspridzināt mašīnu. Pie katras mašīnas kājas pieliku pa trotila ķieģelim un laidu gaisā. Bet mašīna gaisā neuzskrien! Kad ielienu tumsā to aptaustīt, stāv kā stāvējusi uz visām četrām. Tā no veļas, kad eju tai garām. Kāja ar daļu no rumpja gāžoties aizķer manu kreiso plecu un piespiež pie sienas. Pa lieku guļot un nekustos, jo baidos, ka rumpja gabals var man uzvelties uz ķiveres. Ar čugunu nekad nevar zināt. Gribētu noskaidrot stāvokli, kādā atrodos, bet kā to lai izdara, ja ūdens tik biezs? Uz ūdens noskaidrošanos var iznākt gaidīt līdz pastardienai. Dzirdu, kā smilts tek gar ķiveri pa caurumu kuģa sānos. Nepaies ilgs laiks līdz būšu aprakts.
Arī gaisa ķiverē ienāk maz, jo šļūtene saspiesta zem čuguna bluķa. Tā kopā ar signālvirvi palikusi kājai otrā pusē. Mēģinu pakustēties. Manas kājas un labā roka kustas, bet kreisā iespiesta dubļos, kas kā mīksts spilvens uzņēmis triecienu. Kā atbrīvot gaisa Šļūteni un dabūt to savā pusē? Atceros, ka netālu no labās rokas esmu nolicis lauzni, ko aizsniegt tomēr nevaru. Taustos pa dubļiem, kamēr sataustu dzelzs stiepuli. Vienu galu saliecu āķī un sāku makšķerēt pēc stieņa. To atrodu, bet grūti to piedabūt tuvāk. Stiepules āķis slīd gar gludo dzelzi. Tā man jāsagriež spirālē, lai tā kaut kā apvītos ap stieni. Tēvs uztraucies sāk signālvirvi raustīt. Ar to pašu stiepules āķi izdodas virvi sataustīt un vienreiz paraut.
Tā ir zīme, ka man ir labi un lai tik liek mani mierā. Sāks vilkt un vēl uzvels man čugunu virsū! Gandrīz nekā nedarot esmu nosvīdis, bet stienis man beidzot ir rokā. Ar tā galu sataustu šļūteni un nospiežu to uz leju. Šļūtene atbrīvota un gaisa atkal diezgan! Gaisu dzerdams, ar stieni bakstu mašīnas kāju un vraka dibenu, lai zinātu, ko iesākt tālāk. Izrādās, ka mašīnas kāja gāzdamās atsitusies pret kuģa sienu taisni virs manas galvas vraka līkumā atstādama spraugu, kur varētu izlīst, ja nebūtu bailes un dubļu. Jau līdz pusei esmu iesērējis smiltīs un jārīkojas ātri. Mēģinu izkasīt dubļus, lai atbrīvotu kreiso roku, sagriežu ķermeni iešķērsu mašīnas balstam un ar rokām un kājām dubļus maisīdams rokos uz priekšu. Ķiveri un plecus cauri dabūju, tālāk vairs netieku. Svini ir aizķērušies un nelaiž mani vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Guļu un domāju, ka vakaram bija sarunāts randiņš, bet nevaru atcerēties, ar kuru: Izoldi, Valentīnu, Ēriku, vai kādu citu. Vienalga, ar ko un kas sarunāts, bet ārā jātiek un solījums jāpilda. Smiltis nedomā, tikai tek vienā tecēšanā, un manas kājas jau ir dziļi zem tām. ~Eureca!” — kaut kas iesitas prātā: ja tagad to balstu veltu, mašīnas kāja manējās nesalauztu! Atspiežu abas rokas pret bultu galiem: balsts kustas, bet zvflrojas atpakaļ. Ko nu? — apmetu signālvirvi ap bultām un dodu zīmi — vilkt! Virve nostiepjas, es arī grūžu, ko varēdams, kāja apveļas manējās neskardama, un — esmu glābts! Iznācis no kuģa kapsētas, kas turpat vai bija arī manējā, tērpu nometis, izbrīnējies skatos, ka saule jau taisās jūrā uz gulēšanu. Pēc tēva sejas redzu, ka viņam nekā nedarīt ir bijis grūtāk kā man muļļāties pa dubļiem. Uz randiņu vairs netieku, bet gan jau piedos, ja rītu izstāstīšu. — Tēvs saprot bez stāstīšanas. Puika atkal ir augšā. Ko vairāk? Tikko pagūstām saspridzinātos čugunus izcelt, kad vraks ir pilnīgi pieplūdis smiltīm, un mums pie slavenā ziemeļpola braucēja vairs nav ko meklēt.
