Vectēva mājās, Jēkabpils rajonā, kopš mazotnes, kā puika redzēju pie sienas viesistabā piekārtu fotogrāfiju, kur skatienam paveras varena ieleja, ar plūstošu platas upes līkumoto jostu, kura izskatījās, kā notverta un iespiesta starp divām, stāvām dolomīta sienām, kas vairāk līdzinājās vairogiem, sargājošiem ielejas iedzīvotājus no vējiem. Pašā augšā, pie pašas nogāzes malas stāvēja, it kā straujā gaitā ejot, bet ,pēkšņi izbijies no bezdibeņa, apstājies pašā kraujas malā, mežs. Tā viņš tur, pāri bīstamai līnijai noliecies, stāvēja Daži no kokiem tomēr, it kā, nebija paspējuši noturēties, un tagad karājās uz leju, bet ar saknēm kraujā spēcīgi ieķērušies, gluži, kā plēsīgs putns ar nagiem satvērienā turētu laupījumu.
Satura rādītājs
Trīs bērzi
Tomēr ne upe, un pat ne kritušie koki piesaistīja manu, puikas uzmanību – tā bija neparasta klints, kas tur stāvēja visam pa vidu. Pašā virsotnē bija iesakņojušies trīs bērzi, ar saviem smalkajiem, garajiem, nokarenajiem zariem veidojot skumīgu senatnīgumu, bet gar saknēm urdzēja strauta ūdens, kas tālāk gāžoties lejā pa klinti, sašķīda tūkstots šļakatās, un pazuda Daugavas straumē. Ar savu kaļķa baltumu, klints manās bērna atmiņās nespēja uzburt neko citu, kā ziemassvētku vecīša balto bārdu (lūgums nejaukt ar Coca Cola Santa Klausu). Bet trīs līkie bērzi spicē izskatījās, kā dusmās uzrauta acs skropsta.
Bija dūmakaina 2004.gada 19.aprīļa svētdiena. Mēs izbraucām no Rīgas varenā kolonnā, kas sastāvēja no trīs vieglajām automašīnām. Niršanas aprīkojums bija salikts pat zem sēdekļa – tik daudz bija jāņem līdzi.
Iebraucot Staburagā ceļš atduras Daugavas krastā – pa labi ceļš ved uz Vīgantes parku, bet virzienā pa kreisi, gar krastu aizvijas plata taka, kuras sākumā, zemē iesprausta norāde ar uzrakstu „Līdz Staburaga klintij 465 soļi”.
Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad biju atbraucis vienkārši apskatīt apkārtni, radās iespaids par jautrības pamestu miestiņu, tomēr šoreiz uzmanību piesaistīja daudzie vīrieši, sievietes un bērni tautu tērpos, kā arī tas, ka ar lielajām bedrēm un plaisām PSRS laikā liktā asfalta iela bija stāvgrūdām pilna ar krāsainiem autobusiem.
Vai mums varēja ienākt prātā, ka atbrauksim tieši šinī dienā, kad slavenajam latviešu koru mūzikas komponistam Pēterim Barisonam, Vīgantes parkā tiek svinēta simts gadu jubileja.
Izskaitot šos izkartē norādītos soļus mēs nonācām gandrīz pie mājas, kas atrodas kraujas malā. (šīs mājas ir Māras Svīres (1.) un Vladimira Kaijaka lauku īpašums).
Ar vīru, kurš sauca sevi par Māri, sarunājām, ka ar mašīnām varēsim iebraukt pagalmā, jo aprīkojumam ir ievērojami liels svars. Apģērbts ūdenslīdējs kļūst par aptuveni 40 kilogramiem smagāks, kā arī papildus klāt nāk vēl meklēšanas armatūra. Vēl līdzi mēs nesām ģeneratoru, kam bija jādarbina zemūdens kabeļu video iekārta, un zemūdens apgaismojums.
No iespaidīgās Daugavas senlejas, sarkanīgi pelēkā dolomīta nogāzes atlikusi vien piecus metrus augsta horizontāla slāņotās akmens siena. Staburaga klints zem tumšā ūdens nav redzama jau vairākus gadu desmitus, vien mazais strautiņš sūcās no kalna pakājes, un, kā senāk nonāk Daugavā, kur sajaucoties ar ūdeņiem atkal sāk iztvaikot, un lietus veidolā nonāk atpakaļ uz zemes. Iespējams, ka kāda pile no šī maisījuma tomēr uzkrīt uz laukiem Aizkraukles rajonā, un, iesūcoties gruntī, no jauna nonāk iezī, kur ķīmiski sajaucoties ar kaļķi izlaužas cauri zemei un atkal iztek pie Staburaga…
Pa stāvu, bet iestaigātu taciņu sākām nest mūsu ierīces ūdens virzienā. Daugavas viļņiem skalojoties, sīkie akmentiņi bija biruši lejā, un mazās
nogāzes pakājē tie izveidojuši tādu kā aptuveni divus metrus platu pludmales strēli.
Novietojāmies uz šī zemes pleķīša, un kaut arī nebija īpaši ērti, tomēr uzstādījām ģeneratoru, jo mūsu video ierakstošai aparatūrai bija nepieciešama strāva. Bet pats galvenais – bez strāvas nedarbotos kafijas vāramā ūdens kanna!
Vietas meklēšana niršanai
Zinājām vien aptuvenu klints atrašanās vietu – kaut kur tur priekšā, ūdenī. Zinājām, arī to, ka šī klints ir 18,5m augsts stalaktīts, kas šāds izaudzis no ar kaļķi bagātā strauta ūdens aptuveni 300 gadu laikā, bet pēc tam, neizturot savu svaru – nolūzis un krītot lejā sašķīdis sīkos gabaliņos. šāds nobrukšanas -atjaunošanās cikls turpinājās katrus trīssimts – četrsimts gadus. Par laimi laiks bija mierīgs, bet sīkie vilnīši nedomāja radīt mums traucēkļus. Izdomājām vienkāršāko meklēšanas iespēju – iesēju virvē svina atsvaru un metu, cik vien bija spēks, tālu. Sajutu, kā grimstot nostiepjas virve. Sāku lēnām vilkt striķi, ik pa brīdim laižot to atpakaļ, jo ja reiz smagums stiepj virvi atpakaļ dziļumā, tātad svars karājas pāri klints virsotnei. šādi es turpināju līdz vienā brīdī virve vairs neslīdēja atpakaļ, bet saspringa. Tā nerāvās atpakaļ gultnē, bet gluži, kā pēc ilgstoša saspringuma atbrīvojas muskulis, uzpeldēja augšā. Sapratām, ka tā arī ir galotne.
Ieniršana dzelmē
Kad kopā ar kolēģi sākām ieniršanu, sirds sāka sisties spēcīgāk. Atmiņā uzausa fotogrāfija vectēva viesistabā. Redzamība bija aptuveni metrs. Bez apgaismes luktura varētu meklēt vienīgi ar taustes palīdzību. Stingri sekojām virvei, virzījāmies uz priekšu lēnām, baidoties pavilkt virvi un tādā veidā zaudēt tievo ceļa rādītāju. Neierasti mums bija neredzēt atkritumus, ar, kuriem noklāta Daugavas un citu ūdenskrātuvju gultne vietās, kur ūdens malās cilvēki ir izveidojuši lielas apmetnes, kuras lepni sauc par tīrajām pilsētām. Vienīgi akmeņi, gliemežvāki un divas zivis, kas piesitās par pavadoņiem.
Negaidot acu priekšā izauga aptuveni metru garš un aptuveni 30cm apaļš stabs, kurš pilnībā bija apaudzis ar gliemežiem. Pagriezu lukturi pa labi, un ieraudzīju vēl vienu tādu pašu stabu. Man kļuva skaidrs, ka, ja pagriezīšu lukturi pa kreisi tad ieraudzīšu trešo stabu. Tie arī bija to pašu trīs bērzu ūdens nolauztie celmi. Neticamas sajūtas vandījās manī – par to liecināja no plaušu automāta straujāk izplūstošie, izelpotā gaisa burbuļi. Ar kameru appeldēju celmiem vairākas reizes apkārt, lai ietvertu kadrā katru sīkumiņu – it kā filmētu bojā ejošu relikviju.
Staburaga klints
Dziesmās apdziedātā, teikās, pasakās, stāstos, no mutes mutē tālāk nodotā, leģendām un nostāstiem apvītā Staburaga klints – un es stāvu uz tās, turos pie tiem pašiem bērziem – te tie ir, manās rokās.
Tomēr cik savādi, ka šī tikšanās ar kultūras vēsturi notika 10m dziļumā zem ūdens. Un cik nepiederoši un nereāli izskatījās gliemeži, ar kuriem bija noklāti bērzu celmi.
Kā lai raksturo šīs sajūtas – redzēt un sajust patiesībā to, ko esi redzējis vien, kā reprodukciju, kaut, ko tālu un nereālu, bet tagad to var ieraudzīt, sajust reāli, šķiet, ka tas pat ir it kā atgriezies no pagātnes, lai sasveicinātos ar tevi un teiktu: “Neskumstiet, es nekur neesmu pazudis, tikai kādi nieka desmit metri, un, skat, bērzi, lai arī nedaudz īsāki, arī ir tepat ar visiem gliemežiem!”
Autors Juris, 2009.gada 10.novembrī
