Arī svētdiena nesolās būt labāka – izejot krastā, redzams, ka jūrā viļņi ap diviem metriem. Nolemjam vēlreiz aizbraukt uz krāmu tirgu, lai iepirktu augļus. Nu un pie reizes, lai izmestu vēl vienu apli pa tirgu. Ja nu kas… Šoreiz mans optimisms attaisnojās pilnībā. Atrodu vienu kolorītu francūzi, kurš izlicis pārdošanai īstu kuģa iluminatoru no tīra vara. Cena – 150 eur. Dārgi, mēģinu kaulēties, bet neveiksmīgi. Vīrs lauzītā angļu – franču valodā skaidro, ka tas esot no 1942. gadā Tulonā nogremdētās franču flotes. Pēc ilgas kaulēšanās izdodas nokaulēt 10 eur, un vēl dabūt „prezentā” kuģa termometru. Abi esam laimīgi, nofotografējamies par piemiņu.
Pēcpusdienā Vjačeslavs piedāvā doties uz pussalas otru pusi vizināties ar vindsērfingu. Mani gan baida stiprais vējš, bet Slavikam liels dēlis ar 6-metrīgu buru, vajadzētu būt ok priekš manis. Tā arī izrādās – vizināties ar šo ir daudz vieglāk, nekā ar manējo. Arī apstākļi sērfošanai ideāli – plaša lagūna ar nelielu dziļumu, aizsargāta no viļņiem. Šīs vietas priekšrocības novērtējuši arī daudzi citi sērfotāji un burātāji. Dēļi zib vien apkārt mazajos vilnīšos. Arī man pāris reizes izdodas iziet uz glisēšanu.
Arī pirmdiena mūs sagaida ar vēju un viļņiem. Sergejs jauc laukā laivu, arī mēs nospriežam, ka vairs nav vērts šeit uzkavēties. Nolemjam startēt rīt agri no rīta. Žāvējam un krāmējam aprīkojumu. Ap pusdienlaiku nolemju vēl uz atvadām nopeldēties jau pavēsajā Vidusjūrā. Kad esmu iepeldējis labu gabaliņu jūrā, krastā parādās Aleksandrs bļaudams un vicinādamies ar rokām. Pēc viņa uzvedības padomāju, ka notikusi kāda nelaime, kaut gan peldot uz krastu nevaru izdomāt – kas gan tāds varētu būt noticis, ja visi „mūsējie’ ir krastā? Kad piepeldu dzirdamības robežās, Aleksandrs nobļaujās, lai ātri
lienot laukā – esot sarunāts daivs uz „Le Rubis” – franču zemūdeni, kas nogrimusi netālu no Saint Tropez.
Urraaaaa!!! Mani divreiz nav jāskubina. Pus stundas laikā esam iekrāmējušies busiņā, es steigā aizmirstu kompjūteru. Par laimi – ir līdzi Uwatec bottomtaimeris, 40 metru dziļumā pieredzējuši tehnodaiveri jau var iztikt arī ar tādu, dekompresiju izejot „pēc izjūtām”. Pa ceļam vēl ieskrienam benzīntankā nopirkt fotoaparātam baterijas, jo akumulatorus nebiju uzlicis lādēties. Pēc stundas brauciena nokļūstam daivcentrā, kas izvietojies jaukā kempingā, pašā jūras krastā. Daivcentrs pieder pedantiskiem vāciešiem, kuri rūpīgi izskata mūsu „papīrus”. Viens no mūsējiem uzreiz tiek atskaitīts, jo viņam tikai OWD. Menedžeris kritiski noskata manu PADI DM sertifikātu un paziņo, ka tas velkot uz CMAS trīs zvaigznēm tikai tad, ja man vēl esot Deep un Wreck sertifikāts. Pastumju viņam savu Advanced Trimix sertifikātu un cenšos ieskaidrot, ka šoreiz viņam manā priekšā ir divas reizes jāsaka „Kū!” Viņš spītējās un stāsta, ka Advanced Trimix esot tikai viena specializācija Gandrīz sakaujamies. Kad visi papīri ir sarakstīti, sakraujam mantas pieklājīga izskata RIBā (7,5 metri, 200 z/s 4-taktu motors) un dodamies jūrā. Ko braukt nav tālu, apmēram 10 minūtes. Izrādās, mūsu daivgids ir bijis Rīgā un mācījies pie mūsu ugunsdzēsējiem. Noskaidrojam pat kopējus paziņas. Kad esam uz vietas, gids nolasa stingru brīfingu – „solis pa labi, solis pa kreisi – šauju bez brīdinājuma”. Klausos to ar vienu ausi un tikai māju ar galvu. Otrs gids demonstrē unikālu „piesiešanās” veidu – tiklīdz esam koordinātēs, paķer virvi un pārmetās pār bortu. Nekādu mārkeru, boju… Būs šī metode jāievieš arī mums Baltijas jūrā.
Mēs ar Aleksandru ejam pirmie, jo zem ūdens būsim visilgāk. Straume tiešām izrādās spēcīga, labi, ka mums tagad ir resna virve, pie kā pieturēties. Ap 30 metru dziļumā parādās zemūdenes aprises. Fantastika! Zemūdene stāv gandrīz uz taisna ķīļa, lūkas vaļā, augšpusē vieglais korpuss izārdīts, atklājot skatienam saspiestā gaisa cilindrus un citas „zarnas”. Piepeldam pie lūkām, pie vienas pat „piemēros” ielienot iekšā. Tomēr nē – mana konfigurācija mazliet par „resnu” – te derētu saidmounts. Bet kārdinājums iepeldēt iekšā ir liels… Tā vietā pabāžu kameru cik tālu roka ļauj un cenšos pafilmēt iekšpusi. Aleksandrs pozējot uz zemūdenes tiltiņa jūtas vismaz kā admirālis Dēnics. Aizpeldam līdz priekšgalam un nolaižamies līdz gruntij. Dziļums – 39,8 metri. Diemžēl neizdodas „skats no priekšas”, jo šajā rajonā ļoti spēcīga straume un duļķes samazina redzamību. Celties virs zemūdenes šajā vietā neriskēju, jo baidos pazaudēties. Lēnam dodos uz pakaļgalu, kur piesieta mūsu virve, pa ceļam fotografējot un filmējot cik nu vien iespējams. Apkārt ļoti daudz zivju, kas kadriem piešķir nepieciešamos „akcentiņus”. Skati vienkārši fantastiski. Protams, Sarkanajā jūrā skati būtu krāsaināki, Vidusjūra tomēr ir „zilāka” un šeit nav to krāsu, kas tur, tomēr droši „Le Rubis” skaistuma konkursā ieņem stabilu otro vietu aiz „Gulf Fleet 31”. Tam pirmā vieta kaut vai tāpēc, ka tas 106 metros.
Sākam pacelšanos ap 22 minūti. Pa ceļam redzam pārējos mūsu grupas draiverus. Tā kā man nav kompjūtera, uztaisu sev „saudzīgu” pacelšanos ar pāris liekām dekopauzēm. Izrādās, ka manā skābekļa balonā vairs praktiski nekā nav, tāpēc pāreju uz gaisu un filmēju pārējo grupu, kas tieši šobrīd sāk pacelšanos. Sešu metru dziļumā mums izveidojās īsta „klimpu zupa”, jo, kamēr pārējie lēnam dodas uz augšu pa virvi, es cenšos saglabāt savu dziļumu. Gids pārmetoši paskatās uz mani, laikam tāpēc, ka esmu palicis viens un uz nepareizās virves. Atmetu viņam ar roku, parādu, ka man viss kārtībā un lai liek man mieru. Izkāpjot laivā viņš gan par to nolasa niknu debrīfingu, bet tas man kā zivij ūdens – Baltijā ne vien tā ir nirts. Arī pārējie dabū „pa mizu” – visvairāk tiek Janai par nepareiziem svariem un peldspēju. Kad piestājam krastā, palieku pēdējais ar savu „ledusskapi”, nav vairs neviena, kam palūgt palīdzību. Aizstiepju to līdz laivas pakaļgalam un uzveļu sev plecos. Tā kā jūra ir diezgan viļņaina, cenšos notrāpīt brīdi, kad vilnis nes uz krastu un lecu… Iekrītu apmēram pusotra metra dziļumā un saļimstu zem „sparkas” svara… Uz krastu dodos rāpus… Visu notiekošo vēro viens pensionāru pāris un vesels bars skatītāju tuvējā kafejnīcā. Viņiem ta jautri, bet man tiešām nav spēka ar visu aprīkojumu mugurā cīnīties ar viļņiem un šķidrajām smiltīm. Mēģinu piecelties kājās – neveiksmīgi. No kafejnīcas puses atskan līdzjūtīga nopūta… Apdomāju variantu – doties līdz daivinga centram rāpus. Nē, tas tomēr būtu pazemojoši! Vēlreiz sasprindzinu spēkus… un izdodas!!! No kafejnīcas puses atskan ovācijas un aplausi, pensionāru pāris smaida un kaut ko saka franciski… esmu varonis!
Sakrāmējam slapjās mantas somās un dodamies atpakaļ uz Hyeres. Pie stūres Jana, kura demonstrē Šūmahera cienīgu braukšanas stilu pa kalnu serpentīniem. Es jau neko, fatāliski paļaujos viņas prasmēm, bet daži laikam ir tuvu jūras slimībai. Ceļmalas barjeras un stabiņi zib dažu centimetru attālumā no autobusa sāna. A vietām barjeru vispār nav… No aizmugures atskan neapmierināta balss – „Ei, uzmanīgāk, neved taču kartupeļus!!!” – „Kas to teica??” – „Kartupeļi!”
Kempingā pārrodamies tumsā. Nolemju piebeigt atlikušo tulamoru, bet no mūsu mājiņas neviens neatbalsta manu ideju. Paņemu pudeli un dodos meklēt atsaucīgāku publiku, ko, protams, ātri vien atrodu. No visa vakara turpinājuma atceros tikai Robespjēra patriotisma cienīgu tostu – „Par Franciju!”
Uz šīs nots arī ceļojuma aktīvā daļa beidzās. Nākamajā rītā Aleksandrs vāra atvadu plovu, žāvējam un pakojam mantas. Pēcpusdienā plānots doties ceļā.
