Daivinga ekipējums

Ūdenslīdēja tērpa attīstība un evolūcija

Sākotnēji cilvēki nodarbojās ar ūdenslīšanu bez speciāla apģērba, aizturot gaisu, vēlāk izmantoja caurulīti (niedres), ar to nevarēja nirt dziļāk par metru. Pēcāk, attīstoties stikla ražošanai, tapa pirmās spiediena izturīgas zemūdens brilles. Uzturoties lielāku laiku ūdenī, kļuva auksti, un radās vajadzība pēc zemūdens tērpiem.

Pateicoties spiedējsūkņu izgudrošanai, radās iespēja pa elastīgu cauruli nirējam padot gaisu, bet pa vārstu izvadīt to ārā. 16. gadsimtā cilvēki niršanai sāka izmantot niršanas kupolu, kas tika apgādāts ar gaisu no virszemes, tas arī bija pirmais efektīvais veids palikšanai zem ūdens ilgāku laiku. 16. gadsimtā Anglijā un Francijā ūdenslīdēju tērpus veidoja no ādas, tos izmantoja niršanai 60 pēdu lielā dziļumā. Gaisu sūknēja no virszemes ar rokas sūkņu palīdzību. Ņemot līdzi maisu ar gaisu, uzturēšanās zem ūdens bija stipri ierobežota.

Zemūdens zvana rašanās un izmantošana

17. gadsimta beigās cilvēki sāka izmantot ”zemūdens zvanu” (iegremdējams aparāts), kurā gaisa apjomi bija jau salīdzinoši lielāki, taču mobilitātes gandrīz nekādas. Zemūdens zvana principu izmantoja arī pirmajās zemūdens ķiverēs, kuras vēlāk apvienoja ar tērpu, un radās ūdenslīdēja tērps jau tādā izskatā, kādu mēs to izprotam šodien.

Revolucija ūdenslīdēja tērpa attīstībā

1715. gadā Džons Letbridžs (1675 – 1759) patentēja ”ūdenslīdēja mašīnu”, cietā skafandra prototipu. Tā sastāvēja no ozolkoka caurules gandrīz divu metru garumā un apmēram septiņdesmit centimetru diametrā. Cauruli apvilka ar ādu, tajā iemontēja iluminatoru un ādas manšetes rokām, visa konstrukcija bija iekārta trosē. Cilvēks aparātā ielīda pa lūku, kuru pēc tam palīgs aiztaisīja ciet un aplēja ar darvu. Šādā aparātā nebija atrisināta gaisa padeve. Vēlāk izgudroja cietā tipa skafandrus, kuros gaisu padeva ar sūkni. Līdzīgus ūdenslīdēju skafandrus lieto arī mūsdienās dziļūdens darbos.

Ūdenslīdēja tērpa ar metālā ķiveri rašanās

Mīkstais ūdenslīdēja tērps ar metāla ķiveri radīts 1837. gadā, un tā autors ir Augusts Zībe (1788 – 1872). Nedaudz izmainīts, šis tērps ar cieto ķiveri tiek lietots arī tagad. Sākumā to izgatavoja no ādas, vēlāk no brezenta un gumijas, kas nodrošina izturību un ūdensnecaurlaidību. 1943. gadā leģendāram franču jūras pētniekam Žakam Īvam Kusto (1910 – 1997) un inženierim Emilam Gaņānam (1900 – 1979) izdevās konstruēt un veiksmīgi izmēģināt autonomā tipa atvērto elpošanas cikla aparātu – akvalangu.

Vēlāk, 20 gadsimtā radās daudzas kompānijas, kas sāka piedāvāt kvalitatīvus ūdenslīdēju tērpus, kā Aqualung, Bare, Beuchat , Cressi, Scubapro, Seacsub, Mares.