jūnijs 26, 2017

Liepājas barokamera atkal glābj nirējus

Kā ziņo avots, 4.augustā, aptuveni plkst.19.30, Liepājas Ūdenslīdēju skolā pēc medicīniskās palīdzības griezās civilais ūdenslīdējs ar sūdzībām par iespējamiem dekompresijas slimības simptomiem un veselības stāvokļa krasu pasliktināšanos, pēc niršanas Baltijas jūrā 77 metru dziļumā, portālu informē Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākā referente Sandra Brāle.

Liepājas barokamera

Liepājas barokamera

Liepājas Ūdenslīdēju skolas ūdenslīdēji, barokamera

Liepājas Ūdenslīdēju skolas ūdenslīdēji, barokamera

Pēc ūdenslīdēju ārsta veiktās medicīniskās apskates, tika konstatēts, ka civilajam ūdenslīdējam ir pamanāmas dekompresijas slimības pazīmes, kā rezultātā tika pieņemts lēmums nekavējoties uzsākt ārstēšanu barokamerā Liepājā.

Barokameras edicīniskās terapijas rezultātā tika panākta krasa pacienta stāvokļa uzlabošanās un kesona slimības simptomu samazināšanās.

Šāda līmeņa barokamera Baltijas valstīs ir vienīgā. Viens no Ūdenslīdēju skolas uzdevumiem ir sagatavot augsti kvalificētus barokameras operatorus Baltijas valstīm. Barokamera tiek izmantota, lai pārbaudītu kandidātus ūdenslīdēju kursiem, kā arī ūdenslīdēju treniņiem, veicot iegremdēšanos ziemas periodā, tomēr primārais tās uzdevums ir sniegt medicīnisko atbalstu.

Informatīvie attēli no interneta saita mod.gov.lv.

Ūdenspīpes un veselība

Daivings.lv brīdina – smēķēšana ir kaitīga Jūsu veselībai! Dekompresijas slimības gadījumā smēķētājiem var būt smagākas traumas.

Strīdi par ūdenspīpes ietekmi uz veselību ir nu jau ierasta tēma dažādos mēdijos, tomēr laika gaitā ir izkristalizējusies kāda nopietna likumsakarība. Ļoti maz ir tādu, kas savu viedokli šai jomā veido objektīvi, paši pīpētāji nebeidz ūdenspīpi slavināt, bet pretinieki klaji noliedz, piesaucot kaut kādus mistiskus pētījumus, kas ir absurdi jau savos pieņēmumos vien, tomēr reizēm tāpat gūst atbalstu.


Populārākais no tiem, protams, ir par to, ka 1 ūdenspīpes izpīpēšana atbilstot 200 cigarešu izpīpēšanai. Un tā ņem un sludina, un pārpublicē, nemaz nedomājot par to, vai cilvēks maz reāli var izpīpēt 200 cigaretes un kā viņam būtu pēc tam jājūtas… Man par prieku, tā nedomā visi; piemēram, mūsu Narkoloģijas Valsts aģentūras speciālisti raksta, ka “pētījumi ir pierādījuši, ka, tā kā ūdenspīpju tabaku nevis sadedzina, bet silda, tās dūmos veidojas mazāk kancerogēnu vielu.” Vismaz viens daudz maz objektīvāks viedoklis. Toties tam pretī Rīgas Atkarības profilakses centrs mierīgi postulē, ka ūdenspīpē tabaka deg ar 300-900 grādu (!) temperatūru un tāpēc rada dažādus paranormālus efektus. Un vēl to, ka esot “pieradīts, ka kaljana – ūdenspīpes smēķētāji biežāk pāriet pie psihotropiem preparātiem”…
Lielākā daļa no šiem “pētījumiem”, liekas, ir radušies vienkārši no paša autora naida pret ūdenspīpēm kā parādību. Kad tikko sāku ar ūdenspīpēm aizrauties, tā Latvijā bija retums un cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, lielākoties domāja, ka tā ir domāta tikai narkotisko vielu lietošanai. Tagad, kad sabiedrība saprot (vismaz lielākā daļa, cerams) šo atšķirību, apkarotājiem jāizdomā kas jauns. Lūk, rezultāts. 200 cigaretes, pusaudži velk katru dienu un nemirst, bet tik un tā, 200 un cauri.
Mīts par 200 cigaretēm radies no fakta, ka vienā ūdenspīpes pīpēšanas piegājienā radies dūma tilpums esot līdzvērtīgs 200 cigarešu dūmiem, taču nevajag no tā izdarīt demagoģiskus secinājumus, ka arī nikotīna daudzums dūmos ir proporcionāli atbilstošs 200 cigaretēm. Patiesībai tuvāks pētījums tika veikts pirms dažiem Vācijā, tā rezultāts bija – ka ūdenspīpes dūmos no vienas tabakas porcijas nikotīna ir apmēram kā 2-3 cigaretēs. Toties, līdztekus tam dūms ir daudz maigāks un nebojā elpceļu gļotādas, jo 95% tā sastāvā ir ūdens tvaiks. Turklāt ūdens piesaista darvu un citus piemaisījumus (vēl vairāk piemaisījumu piesaista piens, ja to lieto ūdens vietā).
Pats ar ūdenspīpēm esmu saistīts vairāk nekā sešus gadus. Šai laikā esmu aktīvi sarakstījies ar dažāda līmeņa lietas pazinējiem tuvākās un tālākās ārzemēs, apkopojis zināšanas par plusiem un mīnusiem, dažādām tradīcijām, metodēm un interesantiem paņēmieniem. Šobrīd vadu arī forumu par ūdenspīpēm – www.shishaclub.lv. Patiesību sakot, ņemot vērā paša pieredzi un pierašanas dinamiku, es domāju, ka ūdenspīpes apkarošana pa īstam izdevīga ir tikai cigarešu pārdošanas magnātiem. Jo psiholoģiski bieži vien tiem, kas sāk pīpēt ūdenspīpi, cigaretes sāk likties pretīgas – un daudz veselīgāk būtu, ja cilvēki veiktu tieši šādu izvēli, ja jau nevar atteikties pavisam. Taču kāds to manāmi negrib pieļaut, grib izsludināt ūdenspīpes ārpus likuma un arī turpmāk pārtikt no legālajām zārka naglām…
Prieks vismaz, ka pašmāju speciālisti neaiziet tik izteiktās galējībās kā viņu krievu kolēģi, kuri pretsmēķēšanas kampaņas ietvaros publicēja “pilno cigaretes dūma ķīmisko sastāvu” – sarakstu ar vairāk kā 600 vienībām. Liekas, ārprāts. Bet tas ir paņēmiens tieši priekš tiem, kuri izlasa pirmos pāris nosaukumus, tad apskatās uz apjomu un skrien slīcināties. Papētot nosaukumus tuvāk vidum, uzskaitījums izgāzās kā veca sēta. Burkānu eļļa, karotīns, seleriju sēklu ekstrakts, karameļu krāsa, koriandra ekstrakts, kolas riekstu ekstrakts utt. Ko pīpē narkologi?
Kopsavilkumā gan vēlētos teikt, ka nav jau arī tā, ka ūdenspīpes būtu pavisam nekaitīgas. Tabaka ir kaitīga cilvēka veselībai jebkurā savā izpausmē, taču, ja pie smēķēšanas apkarošanas ķeras tikai gribošie, nevis reāli varošie – jebkura pārspīlēta antipropoganda vienmēr pārvērtīsies tiešā propogandā.

Džerijs Šterns, ShishaClub.lv

Kas ir dekompresijas slimība un kādi ir simptomi?

Dekompresijas slimība, jeb kesona slimība var rasties katrā no sekojošām situācijām:

  1. Nirēja paātrināta uzpeldēšana;

  2. Lidmašīnas straujas paceļas gaisā vai strauji zaudē augstumu;

  3. Ja nirējs lido lidmašīnā pēc niršanas.

Dekompresijas slimību izsauc inertās gāzes, parasti slāpekļa, izplūšanu ķermeņa šķidrumā un audos, kas nāk ārā no fiziskā šķīduma un veido gāzveida burbuļus.

Dekompresijas slimības pazīmes un simptomi

Jebkurā vietā ķermenī var veidoties gāzveida burbuļi, bet simptomātiskā sajūta visbiežāk ir novērota plecos, elkoņos, ceļos un potītēs.

Šajā sarakstā ir uzskaitīti dažādi DCS tipu simptomi. „Locītavu sāpes” ir par iemeslu apmēram 60-70% no visiem DCS gadījumiem, kur pleci ir visizplatītākā vieta. Neuroloģiski simptomi ir klātesoši 10-15% gadījumu, kas izpaužas kā galvassāpes un vizuāli traucējumi.

Aizdusas lēkmes” parādās retāk un ir sastopamas apmēram 2% no visiem DCS gadījumiem. Ādas izpausmes var novērot apmēram 10-15% gadījumu.

Dekompresijas slimības simptomi un pazīmes var būt: izsitumi uz ādas, ārkārtējs nogurums, locītavu sāpes, redzes traucējumi, līdzsvara traucējumi, elpošanas grūtības, spēka trūkums, sastingums, paralīze, bezsamaņa un pat nāve. Simptomi ir saistīti ar centrālas nervu sistēmas pasliktināšanos, ko rada kāda nopietna trauma. Parasti elkoņos un ceļos ir locītavu sāpes. Ir arī citi termini, kuri apraksta iespējamos simptomus, piemēram, „aizdusas lēkmes” un „streipuļošana”.

Dekompresijas slimības ārstēšana

Rekompresija ir vienīgais efektīgais ārstēšanas veids smagas Dekompresijas slimības gadījumā, lai gan arī miera stāvoklis un skābeklis (skābekļa procenta daudzuma palielināšana gaisā, ko elpo caur cieši uzstādīto skābekļa masku) , ko pielieto vieglākos gadījumos, var būt efektīvs. Parasti tas tiek pārcelts uz rekompresijas kabīni. Niršanā, augsta riska alternatīva ir rekompresija ūdenī.

Pirmās palīdzības ārstēšana ar skābekli ir derīga aizdomīgos Dekompresijas slimības nelaimes gadījumos vai arī nirējiem, kuri ir veikuši strauju uzniršanu vai arī sajaukuši dekompresijas pauzes. Liela daļa pilnīgi slēgtā cikla rebrizeru var piegādāt ilgstoši augstas koncentrācijas ar skābekli bagātinātu gāzi, ko var izmantot kā alternatīvu tīram atvērtā cikla skābekļa atdzīvinātājam.

Uzpeldēšana niršanas laikā

Dekompresijas slimības pārsvarā ir pazīstama kā trauma, kas iespaido nirējus. Spiediens apkārt esošajā ūdenī paaugstinās mirklī, kad nirējs nolaižas un samazinās, kad uzpeld. Dekompresijas slimības risks pieaug nirstot ilgu laika posmu vai arī pārāk dziļi, bez lēnas uzpeldēšanas vai arī neizmantojot dekompresijas pauzes, lai normāli izvadītu inerto gāzi, lai gan specifiski riska faktori nav kārtīgi izprasti. Dažādi nirēji vienādos stāvokļos mēdz būt jūtīgāki nekā citi. Ir uzskats, ka pieredzes bagāti nirēji labāk panes DCS simptomus, tie var iestāties vēlāk, kā daiverim ar mazāku pieredzi.

 *DCS – saīsinājums angļu valodā

 

Dekompresijas slimība – kā no tās izvairīties un ko darīt problēmu gadījumā

Dekompresijas slimība jeb Kesona slimība – nav tāda daivera, kurš par šo slimību nebūtu dzirdējis kaut vai tikai nedaudz. Jau uzsākot pirmos apmācības kursus zemūdens peldēšanā instruktors studentiem izstāsta par bīstamākajām lietām daivingā. To skaitā arī par dekompresijas slimību. Tēma par dekompresiju un problēmām, kas var rasties nirējam precīzi neievērojot pareizas izniršanas noteikumus, diez vai zaudēs savu aktualitāti. Arī šoreiz parunāsim par to, kas daiverim būtu jāņem vērā pirms niršanas, tās laikā un pēc niršanas, lai izvairītos no iespējas saslimt ar dekompresijas slimību, kā arī to, ko darīt, ja nu tomēr nirējam parādījušies kādi no Kesona slimības simptomiem.

Niršanas laikā daivera organisms piesātinās ar slāpekli un uzsākot izniršanu slāpeklis lēnām izvadās no organisma. Nirēja uzdevums ir panākt, lai izpeldēšanas laikā praktiski viss slāpeklis, kas niršanas laikā izšķīdis organismā, pagūtu izdalīties no organisma un neveidotu burbulīšus, kas var novest pie dekompresijas slimības.
Izšķīdušā slāpekļa daudzums būs atkarīgs no dziļuma un šajā dziļumā pavadītā laika. Tāpēc katram dziļumam ir noteiktas tā saucamās bezdekompresijas robežas (NDL – No Decompression Limits) jeb zem ūdens pavadāmā laika ierobežojumi. Ja akvalangists šīs robežas nepārsniedz, tad izniršanas laikā un pēc niršanas slāpeklis, kas uzkrājies audos, organismam nenodarīs nekādus bojājumus. Ar elpošanu slāpeklis vienkārši izdalīsies no organisma.
Jāatzīmē, ja arī nirējs iznirs lēnām, pēc visiem noteikumiem, bet pirms tam viņš nebūs ievērojis konkrētā dziļuma bezdekompresijas robežas, tad audos uzkrātais slāpeklis nepagūs izvadīties un paliks nosprostots nirēja audos. Uzpeldēšanas laikā mazinoties ārējam spiedienam, muskuļos, locītavās, taukaudos, kaulos un nervos palikušie gāzu burbulīši izpletīsies un uzsāks audu mehānisku saspiešanu un bojāšanu. Tā arī ir Kesona jeb dekompresijas slimība.
Kas tad būtu jādara, lai izvairītos no Dekompresijas slimības:

1 – Iznirstiet lēnām un nesteidzoties.
Mazs izniršanas ātrums – maksimāli 10m / min. – tas palīdz izvadīt niršanas laikā uzkrāto slāpekli, pirms tas sācis pārveidoties bīstamajos burbulīšos.

2 – Ievērojiet drošības pieturu (safety stop) 3min / 4-6m.
Lai gan šī finālpietura nav dekompresijas pietura, to tomēr par tādu var uzskatīt. Safety stop laikā tiek izvadīts asinīs uzkrātais slāpeklis, kurš vēl nav paguvis izvadīties izniršanas laikā.

3 – Izvairieties no fiziskas pārpūles pēc niršanas.
Asinsrites ātruma palielināšanās rada paātrinātu slāpekļa patēriņu, tātad arī veicina gāzes burbulīšu veidošanos asinīs.

4 – Noslēdziet niršanu seklos ūdeņos.
Laiks, kas pavadīts nelielā dziļumā niršanas noslēgumā, palīdz izvadīt no nirēja ķermeņa niršanas sākumā lielā dziļumā uzkrāto slāpekli.

5 – Izvairieties no „zig-zag” veida niršanas profiliem.
Tiek uzskatīts, ka atkārtotas pacelšanās un ieniršanas palielina mikroburbulīšu veidošanās iespējamību arteriālajos asinsvados.

6 – Ievērojiet 24 stundu pārtraukumu pirms avio lidojuma.
Lidojums tieši pēc niršanas rada vēl dziļākas ieniršanas efektu, tātad veicina vēl lielāka burbulīšu daudzuma veidošanos.

7 – Centieties nesalt.
Ja esat nosalis, asins cirkulācija mazinās un slāpeklis izvadās no organisma daudz lēnāk nekā ierasts.

8 – Dzeriet pēc iespējas vairāk šķidrumu.
Ja jūsu organisms atūdeņojas, asinis kļūst daudz biezākas un plūst daudz lēnāk, tas nozīmē, ka arī slāpekļa izdalīšanās palēninās. Atcerieties, ka alkohols, koka-kola, kafija un tēja ir diurētiķi, kas veicina atūdeņošanos.

9 – Uzticies, bet pārbaidi.
Kompjūteru algoritmi vien rekomendē, bet nedod 100% garantiju ievērojot dekompresijas procedūru. Lielākai drošībai tiek rekomendēts ievērot nevis vienu, bet vairākas drošības pieturas.

Tie būtu ieteikumi, kurus vajadzētu ievērot, bet ja nu tomēr kaut kas ir nogājis greizi, ja nu tomēr ir radušās aizdomas par dekompresijas slimību… Ko tad?

1 – Pārbaudiet simptomus.
Tirpšana vai pat paralīze, ādas jutības izmaiņas, galvas reiboņi, sāpes locītavās (īpaši kāju locītavās), sāpes krūtīs, neizskaidrojams nogurums, elpošanas un sirdsdarbības traucējumi, samaņas zudums, izsitumi uz ādas (no gaiši rozā līdz zilam – „ādas marmorizācija”, īslaicīgi redzes vai dzirdes traucējumi, vemšana. Parasti simptomi parādās 15 minūtes līdz pat 12 stundas pēc ieniršanas, tomēr ļoti nopietnos gadījumos dekompresijas slimības pazīmes var parādīties vēl daiverim esot zem ūdens. Jebkurā gadījumā dekompresijas slimības gadījumā nirējs var sev novērot vai nu vienu vai vairākus simptomus vienlaicīgi.

2 – Nenovērsieties un neizvairieties no problēmām.
Negaidiet, ka jums paliks labāk un simptomi izzudīs. Nevajag kautrēties! Nevajag domāt: „Tas nevar notikt ar mani”, tikai tāpēc, ka jums ir jau ne iesācēja sertifikāts, jūs nirstat jau daudzus gadus un precīzi ievērojat zemūdens datora rādītājus. Dekompresiometru algoritmi ir sastādīti ņemot vērā vidējos statistiskos datus. Lai noteiktu savas fizioloģiskās īpatnības tiek rekomendēts veikt speciālas pārbaudes, lai noteiktu individuālo noturību pret dekompresijas slimību. Vairāk pievērsiet uzmanību savām sajūtām. Un atcerieties, ka dekompresijas slimība prasa nekavējošu ārstēšanu. Laika vilcināšana var novest vai nu pie daudz nopietnākām veselības problēmām, vai pie daudz ilgāka ārstniecības perioda.

3 – Paziņojiet par savām veselības problēmām cilvēkam, kurš ir atbildīgs par ieniršanu organizēšanu.
Informējiet instruktoru vai daivgidu kurš pavada grupu, bota kapteini. Aprakstiet visas savas veselības problēmas.

4 – Elpojiet skābekli.
Dodiet cietušajam elpot skābekli (ne vairāk kā 4 stundas) vai gāzu maisījumu ar maksimāli iespējamo skābekļa daudzumu. Apguldiet viņu uz kreisā sāna. Ievērojiet visus instruktora norādījumus. Neļaujiet cietušajam pārāk daudz kustēties.

5 – Sazinieties ar tuvāko pirmās medicīniskās palīdzības dienestu.
Nepieciešams nekavējoties sazināties ar speciālo medicīniskās palīdzības dienestu, lai nodrošinātu pēc iespējas ātrāku cietušā transportēšanu uz tuvāko ārstniecības vietu – medicīnas centru, kur pieejama rekompresijas kamera.

6 – Sazinieties ar dežurējošo barokameru vai DAN (Divers Alert Network).
Centrālā DAN (http://www.diversalertnetwork.org) informācijas līnija darbojas cauru diennakti. Zvanot uz DAN jūs tiksiet savienots vai nu ar ASV vai Itālijas biroju (+1-(919)-684-81-11 DAN vai +1-(919) 684-43-26 vai +39-(039)-605-7858). Atcerieties, ka daiveriem, kam nav DAN apdrošināšanas polises, būs 100% jāapmaksā ar evakuāciju un ārstniecību saistītie izdevumi.
Latvijai tuvāk esošās barokameras atrodas Krievijā – Maskavā un St.Pēterburgā – abas šīs barokameras ir gatavas jebkurā brīdī uzņemt cietušos nirējus.
Liepājā atrodas Baltijas valstu Ūdenslīdēju mācību centrs (jāteic, ka tā ir militāra mācību bāze).

7 – Turiet savu niršanas kompjūteru pie sevis.
Neaizmirstiet paņemt līdzi uz slimnīcu, rekompresijas kameru savu niršanas kompjūteru. Kompjūtera rādītāji palīdzēs ārstiem daudz precīzāk un pareizāk noteikt cietušā saslimšanas līmeni.

Kesona slimības skarta daivera aprūpe

Kesona slimības skarta daivera aprūpe ir raksts, kurā aprakstītas ārstnieciskās procedūras, kuras ir jāveic mediķu uzraudzībā, pēc ASV ārstniecības metodikas. Vispirms jānosaka kesona slimības ievainojuma ārstēšanas steidzamības pakāpe.

Veiciet sākotnēju novērtēšanu daivinga vietā. Kesona slimība vai jebkuri tās simptomi, kuri ir aprakstīti iepriekš, parādās 24 stundu laikā kopš izniršanas ūdens virspusē. Daivera sākotnējais stāvoklis nosaka veicamo darbību kārtību un steidzamības pakāpi.

Pamatojoties uz ASV Jūras flotē lietoto klasifikāciju, daiveris var tikt iekļauts vienā no trim kategorijām:

  1. Kritisks stāvoklis
  2. Akūts stāvokli
  3. Savlaicīgs stāvoklis
Kesona slimība

Kesona slimība

1) Kesona slimība kritiskā stāvoklī

( KESONA SLIMĪBAS ārkārtas gadījumi)

Simptomi ir nopietni un ātri parādās, apmēram stundas laikā pēc izniršanas. Var iestāties bezsamaņa. Simptomi var progresēt. Daiveris var izjust spēcīgas galvassāpes, elpošanas grūtības vai arī būtiski apziņas traucējumi. Acīmredzami neuroloģiski traucējumi izpaužas kā izmainīts apziņas stāvoklis, nepareiza gaita vai nespēks.

Šie daiveri ir ļoti slimi, un atrodas kritiskā stāvoklī. Nepieciešamības gadījumā (piem. ja daiveris ir bezsamaņā), uzsāciet CPR un nekavējoši evakuējiet daiveri. Pārbaudiet, vai elpvados nav svešķermeņu. Ja nepieciešama sirds atdzīvināšana, tad traumētajam daiverim ir jāatrodas guļus stāvoklī, guļot uz muguras. Atrodoties šādā stāvoklī, sevišķi bīstama ir vemšana; ja tas notiek, tad daiveris ir ātri jāapgriež uz sāniem, iekams neattīrās elpvadi un atgriešana pie dzīvības var turpināties, atgriežoties guļošā stāvoklī uz muguras.

Ja iespējams, izmantojiet papildus skābekli, elpošanas noregulēšanas laikā, lai savainotais daiveris saņemtu paaugstinātu skābekļa daudzumu. Pat, ja CPR ir izdevies veiksmīgi un daiveris ir atguvis samaņu, jānodrošina 100 procentu skābekļa piegāde visu laiku, kamēr daiveris nonāk medicīnas iestādē.

Ja ir pieejami apmācīti aprūpes darbinieki, tad jāsāk izotoniska šķīduma, kurš nesatur dekstrozi, intravenoza ievadīšana. Sākotnēja ātra 1 litra ievadīšana pēc 30 minūtēm novērsīs dehidrāciju un samazinās hemokoncentrāciju. Kad tas ir paveikts, tad norma var tikt samazināta līdz 100- 175cc/ stundā.

Papildus 1 litra šķidruma ievadīšanas ierīces ir nepieciešamas lai tālākajā gaitā koriģētu dehidrizācijas procesu un normalizētu asins spiedienu, bet tas ir jādara apmācītam personālam, kas pienācīgi izvērtē situāciju. Pretējā gadījumā var rasties problēmas ar šķidruma palielinātu daudzumu organismā un diskomforta sajūta urīna aiztures gadījumā. Ja ir pieejami apmācīti darbinieki, tad bezsamaņā esošajiem daiveriem vajag ielikt katetru, kā arī to jāliek tiem, kuri nevar veikt urināciju.

Zvans palīdzības dienestam vai DAN

Pēc stāvokļa normalizēšanās un evakuācijas pasākumu veikšanas, sazinieties ar DAN. DAN medicīniskie eksperti vajadzības gadījumā palīdzēs noteikt diagnozi, nepieciešamības gadījumā arī ārstēšanas kursu. Sazinieties ar speciālistiem, pat ja skābekļa elpošana ir uzlabojusi daivera stāvokli. Gaidot evakuāciju, sastādiet cik vien iespējams detalizētu slimības vēsturi, kā arī veiciet daivera neuroloģiskā statusa aprakstu. Šie fakti būs noderīgi, lai saņemtu atbilstošu medicīnisko aprīkojumu. Ja tiek evakuēšanai tiek izmantota gaisa satiksme, tad lidaparāta iekšējam spiedienam ir jābūt līdzīgam kā jūras līmeņa spiedienam un nedrīkst pārsniegt 800 pēdas/ 244 metru augstumu, ja vien tas nerada problēmas lidaparāta drošībai.

Novietojiet daiveri pozīcijā guļus uz sāniem, pazīstamu arī kā atjaunošanās pozīcija. Tādējādi persona tiek novietota uz viena sāna (parasti kreisā), galva tiek atbalstīta zemā leņķī un augšējā kāja saliekta celī. Ja izraisās vemšana, gravitāte palīdz uzturēt elpvadus tīrus.

2) Kesona slimība, akūtā stāvoklī.

( B kategorija- KESONA SLIMĪBAS akūtie stāvokļi )

Šajā gadījumā, galvenais simptoms ir stipras sāpes, kuras nepāriet vai ir progresējušas pēdējo dažu stundu laikā. Daiveri neizjūt īpašu distresu, izņemot sāpes, un neuroloģiskās pazīmes, kā arī simptomi, bez uzmanīgas izpētes, nav acīmredzami.

Nekavējoties ievietojiet savainoto daiveri 100 procentu skābeklī un ievadiet mutē šķidrumu. Necentieties likvidēt sāpes ar kādu sāpju remdējošu līdzekli, iekams medicīnas darbinieks to nav norādījis darīt. Turpiniet pievadīt skābekli tik ilgi, līdz ierodaties ārstēšanas iestādē.

Sazinieties ar DAN vai tuvāko medicīnisko iestādi, noskaidrojot, kāds transports ir nepieciešams un uz kurieni daiveris ir jāved, pat ja simptomi ir pazuduši skābekļa iedarbībā. Visos gadījumos nebūt nav nepieciešams gaisa transports.

Gaidot evakuāciju, paņemiet cik vien iespējams detalizētu vēsturi un veiciet daivera neuroloģiskā statusa aprakstu. Šī informācija būs noderīga ārstniecības iestādes darbiniekiem. Ja tiek evakuēšanai tiek izmantota gaisa satiksme, tad lidaparāta iekšējam spiedienam ir jābūt līdzīgam kā jūras līmeņa spiedienam un nedrīkst pārsniegt 800 pēdas/ 244 metru augstumu, ja vien tas nerada problēmas lidaparāta drošībai.

3. Savlaicīgs kesona slimības stāvoklis

C kategorija- – Savlaicīgi KESONA SLIMĪBAS gadījumi

Simptomi nav acīmredzami vai to progresēšana ir lēna dažu dienu laikā. Parasti galvenās pazīmes vai simptomi sevī iekļauj sāpes vai savādas sajūtas; šajā gadījumā KESONA SLIMĪBAS diagnoze var būt zem jautājuma. Iegūstiet cik vien iespējams pilnu daivinga gadījuma vēsturi un veiciet neuroloģisko vērtējumu. Tad zvaniet DAN vai tuvākajai ārstniecības iestādei, vai dodieties uz tuvāko ārstniecības iestādi, lai saņemtu viņu vērtējumu.

II. Ja iespējams, iegūstiet niršanas vēsturi, apkopojiet un dokumentējiet visus gadījumus, kuri atgādina KESONA SLIMĪBAS:

– savāciet visu informāciju, par notikušo 48 stundu laikā pirms traumas, tā ir informācija par visām niršanas reizēm: dziļumi/ laiki, pacelšanās režīmi, intervāli starp niršanām, elpojamās gāzes, problēmu vai simptomu apraksts pirms, pēc vai niršanas laikā;

– izjautājiet par simptomu parādīšanos un to progresēšanu, pēc pēdējās daivinga reizes;

– apkopojiet ziņas par visiem pirmās palīdzības pasākumiem (ieskaitot 100 procentīga skābekļa došanas reizes), kā arī šo palīdzības pasākumu efektivitāti pēctraumas simptomu novēršanā;

– veikt lokālās neuroloģiskās ekspertīzes rezultātu pierakstu (aprakstīts zemāk);

– veikt aprakstu par visām locītavu vai citām ķermeņa muskuļu sāpēm, konkretizējot atrašanās vietu, intensitāti, kā arī radušās izmaiņas, kas radušās pārvietošanas laikā;

– iegūt informāciju par jebkādu izsitumu parādīšanos;

– nodrošināt jebkādu traumu aprakstu, kuras radušās pirms daivinga, daivinga laikā vai pēc tam.

III. Lokālās neuroloģiskās ekspertīzes veikšana

Informācija par traumu guvušā daivera neuroloģisko statusu būs noderīga, lai medicīniskais personāls veiktu efektīvu ārstēšanu. Traumu guvušā daivera centrālās nervu sistēmas ekspertīze uzreiz pēc negadījuma, nodrošinās ar svarīgu informāciju mediķi, kurš atbildīgs par ārstēšanu.

Lokālās neuroloģiskās ekspertīzes veikšana ir viegli apgūstama, un to var veikt arī indivīdi bez medicīniskās izglītības. Veiciet ekspertīzi tik daudz cik vien tas ir iespējams, bet tādās robežās, lai tas neaizkavē evakuāciju uz ārstniecības iestādi. Ar ekspertīzes veikšanas aprakstu var iepazīties DAN mājas lapā, kā arī DAN daivinga un Ceļojumu Medicīniskajā Ceļvedī.

IV. Nogādājiet traumēto daiveri tuvākajā ārstniecības iestādē un piezvaniet DAN

Sākumā zvaniet vietējai EMS, tad zvaniet DAN. Vadoties pēc ievainojuma dziļuma pakāpes (skat. augstāk), veiciet daivera elpvadu, elpošanas un asinsrites sistēmas aprūpi un sakontaktējieties ar vietējo EMS. Pēc kontakta nodibināšanas ar EMS piezvaniet DAN, medicīniskais personāls ir pieejams 24 stundas diennaktī, lai sniegtu palīdzību ārkārtas gadījumos.

Kā jārīkojas zvanot DAN Uzticības tālrunim:

1. Zvanot uz Uzticības tālruni, zvani nonāk Djūkas universitātes medicīnas centra centrālē. Pasakiet operatoram, ka zvanāt sakarā ar ārkārtas gadījumu daivingā. Operators tūlītēji jūs savienos ar DAN, vai arī atzvanīs tiklīdz būs iespējams.

2. DAN personāla darbinieks var jums dot nekavējošus ieteikumus, vai arī atzvanīt pēc konsultēšanās ar vietējo ārstu vai DAN Reģionālo koordinatoru.

3. DAN darbinieks vai Reģionālais koordinators var palūgt jūs uzgaidīt pie telefona, kamēr viņš/ viņa pieņem lēmumu. Tas var prasīt 30 minūtes vai ilgāku laiku, tādējādi, nepieciešami būs vairāki telefona zvani.

Šī kavēšanās nedrīkst radīt briesmas daivera veselībai. Tomēr, ja situācija kļūst dzīvību apdraudoša, nekavējoši nogādājiet daiveri tuvākajā ārstniecības iestādē, lai stabilizētu viņa vai viņas veselības stāvokli. Zvaniet DAN ceļojumu palīdzības centram uz numuru 1-800-326-3822 (1-800-DAN EVAC), lai konsultētos ar vietējo medicīnisko pakalpojumu sniedzēju.

Neskatoties uz augstāk aprakstītajiem faktiem par KESONA SLIMĪBAS, jums nevajag domāt, ka nodarbošanās ar daivingu vienmēr beigsies ar traumām. Reālitātē, KESONA SLIMĪBAS iegūst samērā retos gadījumos, izpēte liecina, ka to iegūst tikai 3- 4 gadījumos katrās 10 000 niršanas reizēs, gadā notiek aptuveni 1000 šādu negadījumu. Lielākoties KESONA SLIMĪBAS negadījumu nav smaga rakstura, un izārstēti neatstāj iespaidu uz tālākajām niršanas aktivitātēm.

Līdzīgi kā jebkurā sporta veidā, arī daivingā var iegūt traumu, bet zinot to, kā atpazīt KESONA SLIMĪBAS, rezultāti vienmēr būs labi. DAN dienests ir pieejams jebkurā laikā, un šeit var saņemt pasaules mēroga ekspertu padomus attiecībā uz KESONA SLIMĪBAS diagnozi un ārstēšanu. Ir maz tādu sporta veidu, kur var saņemt šādu atbalstu.

Tomēr, DAN neguļ uz lauriem. Mēs joprojām turpinām meklēt veidus kā nākotnē samazināt daivinga negadījumu skaitu. Projekts “Niršanas Izpēte” strādā tieši pie šiem jautājumiem. Šīs studijas apmāca interesentus kā atpazīt KESONA SLIMĪBAS, un viņi vāc dažādus datus un informāciju par daivingu. Šī projekta pamatmērķis ir izveidot datubāzi, kuras resursi nodrošinās drošu daivingu. Lai uzzināt vairāk par šo projektu, ieskatieties šajā vietnē: www.DiversAlertNetwork.org/medical/research/pde/.

Atgriešanās daivingā pēc KESONA SLIMĪBAS

Šie Flotes noteikumi ir domāti niršanas profesionāļiem. ASV Flote ir izstrādājusi noteikumus, kas skar atgriešanos daivingā pēc ārstēšanas kursa. Ja KESONA SLIMĪBAS izraisa vienīgi sāpes, bez neuroloģisku simptomu klātbūtnes, daiveri var atsākt niršanu laikā no 2 līdz 7 dienām pēc ārstēšanas, atkarībā no ārstēšanas grafika.

Ja ir neuroloģisku simptomu klātbūtne, daiveris var atsākt niršanu 2 līdz 4 nedēļu laikā pēc ārstēšanas, atkarībā no simptoma smaguma pakāpes. Īpaši smagos gadījumos, trīs mēnešus pēc ārstēšanās, daiverim ir jāiziet apskate, ko veic Daivinga Medicīnas darbinieks.

Noteikumi daivinga sporta amatieriem

Tiem daiveriem, kuri nepelna iztiku ar daivingu, ir vajadzīga konservatīvāka pieeja, lai attālinātu līdz minimumam traumas atkārtotas gūšanas iespēju.

– Gadījumos, ja ir tikai sāpes, bez neuroloģisku simptomu klātbūtnes, ieteicams ir atturēties no daivinga kā minimums 2 nedēļas.

– Ja novērojami nelieli neuroloģiski traucējumi, tad ieteicams atturēties no daivinga 6 nedēļas.

– Nopietnu neuroloģisku simptomu vai jebkuru reziduālo simptomu gadījumā, ieteicams ir atturēties no daivinga vispār.

Pat ja simptomi nav bijuši nopietni un tie pilnībā novērsti, daiverim, kuram vairākkārt ir bijis KESONA SLIMĪBAS, ir jāliek uzskaitē. Ja KESONA SLIMĪBAS ir iegūts vietā, kur citiem daiveriem, ar tādu pašu daivinga profilu, KESONA SLIMĪBAS nav konstatēts, tad iespējams, ka daiveris ir ar paaugstinātu uzņēmību attiecībā uz KESONA SLIMĪBAS. Šajos gadījumos, jākonsultējas ar Daivinga Medicīnas darbinieku, lai noskaidrotu vai ir droši atsākt daivingu.

– Atcerieties, ka laba veselība jums ir nepieciešama visa mūža garumā.

Rakstā par Kesona slimības skarta daivera aprūpi tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Dekompresijas slimību profilakse un arteriālā gāzu embolija

Zemūdens peldētājiem – iesācējiem ir jānirst ievērojot piesardzību, vai arī jālieto niršanas tabulas vai datori, lai izvairītos no saslimšanas ar dekompresijas slimību (DCI). Pieredzējušie daiveri parasti izvēlas dziļuma tabulu par 10 pēdām (3 metriem) dziļāku kā standarta procedūras gadījumā. Šī prakse ir ļoti ieteicama visiem daiveriem, īpaši, ja niršana notiek aukstā ūdenī, vai arī niršana norisinās sarežģītos apstākļos. Daiveriem, kurš nirst ar daivinga datoru ir jābūt piesardzīgiem attiecībā uz ne- dekompresijas robežu tuvošanos, īpaši, ja niršana notiek dziļāk par 100 pēdām (30 metriem).

Dekompresijas slimību profilakse

Dekompresijas slimību profilakse

Izvairīšanās no augstāk minētajiem riska faktoriem (dziļa/ ilga niršana, vingrinājumi dziļumā vai pēc niršanas), palīdzēs samazināt dekompresijas slimību iegūšanas iespējamību. Ja uzreiz pēc niršanas daiveris tiek pakļauts augstuma ietekmei vai lidošanai, tad tas palielina kesonslimības iegūšanas risku. DANS nesen ir publicējis norādījumus, kas attiecas uz lidojumiem pēc niršanas.

Arteriālā gāzu embolija

Gadījumā, ja daiveris uznirst neizelpojis, plaušās iesprostotais gaiss var izplesties un tādējādi sabojājot plaušu audus, izraisot plaušu barotraumu, kuras rezultātā gāzes burbuļi nonāk arteriālajā asinsritē. Tas sadala tos ķermeņa šūnās proporcionāli asins plūsmai. Tā kā smadzenes saņem lielāko daļu asins plūsmas, tad tas ir svarīgākais orgāns, kur burbuļi var izjaukt cirkulāciju, ja tie iestrēgst mazajos asinsvados.

Tā ir arteriālā gāzu embolija, jeb AGE, ko var uzskatīt par nopietnāko DCI veidu. Dažkārt, daiveris veic panisku pacelšanos, vai arī aiztur elpu pacelšanās laikā. Kaut gan, AGE var rasties arī tad, ja pacelšanās norit šķietami normāli, kā arī plaušu slimības var saasināt AGE iegūšanas risku.

Pati dramatiskākā embolijas izpausme ir tā, ja daiveris iznirst atrodoties bezsamaņas stāvoklī, jeb arī daiveris, kurš zaudē samaņu 10 minūtes pēc izniršanas. Šie gadījumi ir kritiski, un ir nepieciešama steidzama evakuācija un palīdzības sniegšana.

No otras puses, embolija var izraisīt neuroloģiskās disfunkcijas simptomus, tādus kā kņudināšanas sajūtu vai nejutīgumu, nespēka sajūtu bez acīmredzamas paralīzes, vai domāšanas traucējumus. Šajos gadījumos daivinga medicīniskajam speciālistam ir jāveic rūpīga izmeklēšana, lai izslēgtu citus slimības izraisošos simptomus.

Līdzīgi kā DCS, vāji izteikti simptomi var tikt pierakstīti citam izraisošam iemeslam, nevis daivingam, un tas tikai aizkavē ārstēšanu. Dažkārt simptomi var spontāni izzust un tāpēc daiveris negriežas pēc palīdzības. Sekas ir līdzīgas kā neārstētam DCS: var būt reziduāli smadzeņu bojājumi, kas var pastiprināties ar katru nākamo AGE reizi.

AGE simptomi

  • reibonis
  • vizuāli traucējumi
  • sāpes krūtīs
  • dezorientācija

AGE pazīmes

  • asiņainas putas no mutes vai deguna
  • paralīze vai vājums
  • konvulsijas
  • elpošanas apstāšanās
  • nāve

Pašreiz, smadzeņu embolija ir 10 procentu gadījumos no visiem DCI gadījumiem, kas notiek gada laikā. AGE gadījumu skaits ir samazinājies kopš pagājušās dekādes, ja kopējais saslimšanas skaits bija 18 procentu 1980 gadu beigās un 1990 gadu sākumā, tad pēc tam tas ir samazinājies. Uz 1997. gadu šis skaits nokrita līdz 7- 8 procentiem.

2001. gadā oficiāli paziņots par 7- 8 procentiem AGE gadījumu, bet 2002. gadā šis skaits nokritās līdz 6.6 procentiem. Tiek uzskatīts, ka viens no iemesliem gadījumu skaita samazināšanās ir daivinga datoru parādīšanās, kuri daiveriem palīdz ievērot pacelšanās ātrumu.

AGE profilakse

Pacelšanās laikā saglabājiet mieru un elpojiet normāli. Dažādas plaušu kaites, tādas kā astma, infekcijas, cistas u.c. var būt par iemeslu daivera saslimšanai ar emboliju. Ja jums ir kāda no iepriekš uzskaitītajām lietām, tad jums jāgriežas uz izmeklēšanu pie ārsta, kurš orientējas daivinga medicīnā.

AGE ārstēšana

DCI ārstēšana ir rekompresija. Lai kā, bet embolijas un kesonslimības agrīnā terapija ir vienāda. Lai gan daiverim ar spēcīgi izteiktu DCS vai emboliju ir nepieciešama steidzama dekompresija galīgai izārstēšanai, ir svarīgi, lai viņa stāvoklis tiktu stabilizēts tuvākajā medicīnas iestādē, pirms transportēšanas uz slimnīcas palātu.

Sākotnēja iedarbība ar skābekli ir ļoti svarīga, un var ievērojami samazināt simptomus, bet tam nevajadzētu mainīt ārstēšanas plānu. Jo embolijas un nopietnas kesonslimības simptomi var izzust pēc sākotnējas skābekļa elpošanas, bet vēlāk tie atkal var parādīties. Tādēļ, vienmēr sazinieties ar DAN vai daivinga medicīniskos aspektus zinošu ārstu, tiklīdz ir parādījušies DCI simptomi, pat tādā gadījumā, ja to pazīmes ir pazudušas.

Ārstēšana ietver kompresiju, kas līdzinās kompresijai 60 pēdu dziļumā, un augstu skābekļa satura gāzes elpošana, kuras spiediens ir robežās no 2.8 atmosfērām līdz 3.0 atmosfērām. Ārstēšanas atlikšana satur augstu reziduālo simptomu risku, pēc kāda laika šie sākotnēji viegli novēršamie bojājumi var kļūt par neatgriezeniskiem. Pēc 24 stundu vai ilgākas ārstēšanas atlikšanas, ārstēšana var kļūt neefektīva. Tomēr, lai gan ir bijusi aizkavēšanās, vērsieties pie medicīnas darbinieka ar specializāciju daivingā, lai noskaidrotu iespējamās ārstēšanas efektivitāti.

Dažkārt, pēc ārstēšanas var būt reziduāli simptomi. Jūtīgums locītavās un to apkārtnē, pēc DCS iedarbības, ir parasta lieta un izzūd dažu stundu laikā. Tomēr, nopietna DCI gadījumā, pat pēc spēcīgas ārstēšanas var just neuroloģisku disfunkciju. Šajos gadījumos ir nepieciešama tālāka ārstēšanās, papildus pielietojot fizikālo terapiju. Labās ziņas ir tādas, ka savlaicīga ārstēšanās uzsākšana pilnībā likvidē visus slimības simptomus.

Rakstā “Dekompresijas slimību profilakse un arteriālā gāzu embolija” tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Kesona slimības atklāšana

Pašas izplatītākās kesona slimības izpausmes ir locītavu sāpes un nejutīgums. Tālāk seko: muskuļu vājums un nespēja iztukšot urīnpūsli. Smagu kesona slimību ir viegli identificēt, jo ir pazīmes un simptomi skaidri redzami. Tomēr, lielākoties kesona slimības izpaužas kā nelielas locītavu sāpes vai parestēzija (anormāla dedzināšanas, kņudēšanas vai kutēšanas sajūta) ekstremitātēs.

Kesona slimības atklāšana

Kesona slimības atklāšana

Daudzos gadījumos, šiem simptomiem piedēvē citus cēloņus, tādus kā pārpūlēšanās, spēcīga ūdens celtspēja vai pat pārāk apspīlēts hidrotērps. Tas aizkavē griešanos pēc palīdzības, un tāpēc parasti tiek uzsvērts, ka pirmais DCS simptoms ir noliegums. Dažkārt, šie simptomi nepastiprinās un pāriet paši no sevis, bet daudzkārt tie kļūst nopietni, līdz jums kļūst skaidrs, ka kaut kas nav tā un jums ir vajadzīga palīdzība.

Kas notiek tādā gadījumā, ja jūs negriežaties pēc palīdzības? Smagā kesona slimības gadījumā var rasties urīnpūšļa disfunkcija, seksuālā disfunkcija vai muskuļu vājums, šie ir tikai daži no iespējamajiem gadījumiem.

Dažos neuroloģiskā kesona slimības gadījumos, var rasties neatgriezeniski muguras smadzeņu bojājumi, kuriem var būt un var arī nebūt raksturojošu simptomu. Tomēr, šis bojājumu tips var samazināt atveseļošanās varbūtību pēc nākošās sastapšanās ar kesona slimību.

Neārstētas locītavu sāpes, kuras ir ar tendenci mazināties, domājams, ir iemesls kaulu bojājumiem, ko sauc par osteonekrozi. Ja vien nav daudz neārstētu kesona slimības gadījumu, tad simptomu nav. Ja tas ir noticis, tad bojājumu rezultātā kauli kļūst trausli, locītavām var rasties dažādas problēmas.

Rakstā Kesona slimības atklāšana, tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Kesonslimība: Kas tā ir tāda un kā to ārstēt?

Kesona slimības, jeb dekompresijas slimība, termins tiek lietots, lai aprakstītu slimību, kas rodas spiediena samazināšanās gadījumā uz ķermeni. Piemēram, kas notiek ar jūsu ķermeni tad, kad iznirstat pēc daivinga.

Kesonslimība

Kesonslimība

Dekompresijas slimība sevī ietver divas slimības, viena no tām ir kesonslimība (DCS), otra- arteriālā gāzu embolija (AGE). DCS, domājams, rodas no audos veidojošamies burbuļiem, kas izraisa lokālus bojājumus, savukārt, AGE ir rezultāts burbuļu iekļūšanai elpošanas sistēmā, kuri, rada audu bojājumus bloķējot asins plūsmu kapilāru līmenī.

Kuri ir pakļauti dekompresijas slimībai?

Kesonslimība skar daiverus, lidotājus, kosmonautus un strādniekus, kuri izmanto saspiestu gaisu. Katru gadu ar šo slimību saskaras apmēram 1 000 amerikāņu akvalangistu daiveru. Vēl vairāk, kesonslimība var skart jebkuru daiveri. Galvenais DCI riska faktors ir apkārtējā spiediena pazemināšanās, bet ir arī citi riska faktori, kuri palielina iespēju iegūt šo slimību. Šie zināmie riska faktori ir: dziļa/ ilga niršana, auksts ūdens, sarežģītu un fiziski smagu vingrinājumu veikšana dziļumā, kā arī, ātra pacelšanās ūdens virspusē.

Ātra pacelšanās ūdens virspusē ir saistīta ar AGE iegūšanas risku. Sekojoši faktori, domājams, palielina dekopresijas slimības iegūšanas risku, bet tam nav pamatotu pierādījumu, tie ir: ķermeņa liekais svars, fiziski smagi vingrinājumi tūlīt pēc izniršanas, kā arī plaušu slimība. Turklāt, ir vēl pagaidām neidentificēti individuāla rakstura riska faktori. Lūk, kāpēc daži daiveri saslimst ar DCI daudz biežāk nekā citi, lai gan, šo daiveru niršanas veids ir vienāds.

Dekopresijas slimības raksturs

Tā kā dekopresijas slimībai ir gadījuma raksturs, tad gandrīz jebkurš daivinga veids, vienalga cik drošs tas šķiet, var izraisīt DCI. Kā iemesls ir tas, ka zināmie un nezināmie riska faktori var ietekmēt DCI iespējamību dažādos veidos. Tādēļ, izvērtējot kesonslimības iegūšanas iespējamību, jāņem vērā katra daivera personīgās iezīmes un simptomus, nevis tikai daivinga veida analīze.

Rakstā, Kesonslimība: Kas tā ir tāda un kā to ārstēt,  tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Dekompresijas slimība

Medicīniskais skaidrojums dekompresijas slimībai: lat. de priedēklis, kas nozīmē atdalīšanu, pazemināšanu, + compressio saspiešana slimīgi stāvokļi, kas rodas, strauji pazeminoties apkārtējās vides spiedienam.

Dekompresijas slimība

Dekompresijas slimība

Kas var saslimt ar dekompresijas slimību?

Ar DEKOMPRESIJAS SLIMĪBU var saslimt ūdenslīdēji un kesonu strādnieki, kā arī lidotāji. Viens no biežāk novērojamiem dekompresijas slimības veidiem ir kesona slimība, kas rodas, ja cilvēks pēc darba vidē, kur ir paaugstināts spiediens, pārāk ātri izceļas virs ūdens.

Cilvēkam strādājot vidē ar paaugstinātu gaisa spiedienu, tā audos, galvenokārt asinīs, izšķīst daudz vairāk slāpekļa nekā normālā gaisa spiedienā. Spiedienam samazinoties, asinīs izšķīdušais slāpeklis sāk veidot gāzes pūslīšus. Ja spiediens pazeminās pakāpeniski, pūslīši ir mazi, sadalās un tiek izvadīti no organisma caur plaušām. Bet, ja spiediens pazeminās strauji, pūslīši ir lieli un var aizsprostot asinsvadus, radot asinsrites traucējumus (gāzes embolija). Dekompresijas slimības izpausme atkarīga no asinsvada aizsprostojuma vietas.

Dekompresijas slimības pazīmes

Vieglākos dekompresijas slimības gadījumos novērojama nieze locītavās, kājās, mugurā, bieži ir arī sāpes. Smagākos gadījumos var būt kāju paralīze (ja ir muguras smadzeņu asinsvadu aizsprostojums), iespējami sirds, plaušu u.c. orgānu darbības traucējumi (reibonis, galvassāpes, samaņas zaudēšana); ļoti bīstams ir liela asinsvada aizsprostojums, kas var būt nāves cēlonis. Ārstēšana.

Parādoties pirmajām dekompresijas slimības pazīmēm, nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Cietušo ievieto speciālā rekompresijas kamerā, kurā spiedienu ātri paaugstina līdz tādam, kādā veikts darbs, un pēc tam ļoti lēni izdara dekompresiju. Šajā laikā slāpeklis atkal izšķīst audos, gāzes pūslīši stipri samazinās, sadalās un tiek izdalīti no organisma caur plaušām. Pēc tam ieteicama silta pelde, apstarošana ar solluksa vai kvarca lampu, sirds līdzekļi.

Dekompresijas slimības profilakse

Regulāras med. apskates. Stingra arodatlase — vietās, kur iespējama saslimšana ar dekompresijas slimību, nedrīkst strādāt cilv., kuriem ir ausu, deguna, plaušu, sirds, nervu slimības, tukli cilv., kā arī cilv., kas jaunāki par 20 g. vai vecāki par 40 g. Ūdenslīdēju aparatūras un kesonu pārbaude, lidmašīnu kabīņu hermētiskuma kontrole. Stingri jāievēro darba laika ilgums un pareizs dekompresijas režīms. Pēc dekompresijas saslimšanas nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus.