jūnijs 26, 2017

Saliekama kanoe ceļotājiem

Saliekams kanoe ūdens sporta ceļotājiem no ONAK, jeb origami stilā saliekams ūdens transporta līdzeklis. Onak kanoe noteikti iepriecinās daudzus ūdens sporta cienītājus.

Saliekamā kanoe Onak korpuss ir izgatavots no speciāla izveidota polipropilēna kompozīta materiāla, kas izstrādāts ar palīdzību no Econcore. Onak apgalvo īpašais kompozītu konstrukcijas piedāvā 10 reizes lielāku izturību, kā standarta polipropilēns. Laivas ārpuse ir pārklāta ar PET pārklājumu, kas uzlabo izturība pret skrambu rašanos, vienlaikus samazinot ūdens pretestību.

Uz ūdens, Onak ir izlaižams 465 cm garumā un 85 cm platumā un ar to ir paredzēts pārvadāt aptuveni 200 kg, kas būtu pietiekami, diviem pieaugušajiem, bērnu un rīkiem.  Daudzi ūdens prieki sākas ar zemūdens apmācību, par ko vairāk var uzzināt šeit.

Kuģa Virsaiša zvans atgriežas mājās

Daivings.lv jau ziņoja, ka brīvās Latvijas kara flotes flagmanis, kuģis Virsaitis paliks guļot dzelmē. Tikmēr somu ūdenslīdēju zemūdens meklēšanas laikā atrastais kuģa Virsaiša zvans ir izcelts un nogādāts Latvijā, tā atradēji ir saņēmuši pateicību no Latvijas Aizsardzības ministra.

Kugis Virsaitis - Zvans

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks pateicās Igaunijas un Somijas kolēģiem par kuģa “Virsaitis” atrašanu.

Kuģis virsaitis M-68

Kuģis virsaitis M-68

«Šī ir ļoti nozīmīga diena, jo mūsu kuģa «Virsaitis» zvans atgriežas mājās, Rīgā, Kara muzejā. Tur tas palīdzēs izstāstīt mūsu bērniem Latvijas Kara flotes flagmaņkuģa stāstu. Turklāt šis zvans liecinās ne tikai par mūsu pagātni, bet arī nākotni, kā arī par mūsu ciešajām draudzības saitēm ar Igauniju un Somiju,» uzsvēra Pabriks.

VIRSAITIS patrol ship

VIRSAITIS patrol ship

Igaunijas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu savā runā uzsvēra ilglaicīgo un veiksmīgo Igaunijas, Latvijas un Somijas sadarbību. «Es esmu gandarīts, ka šodien mēs varam atdot kuģa «Virsaitis» zvanu mūsu latviešu draugiem. Tas nozīmē, ka šis kuģis dzīvos mūžam un nekad netiks aizmirsts. Šis ir arī simbolisks brīdis Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Jūras spēku sadarbībai, jo mēs visi kopā jūrā iznīcinām tādas mīnas, kādas Otrā pasaules kara laikā lika nogrimt «Virsaitim»,» norādīja Reinsalu.

Kuģis Virsaitis (1916 - 1941)

Kuģis Virsaitis (1916 – 1941)

Kuģis Otrā pasaules kara laikā – 1941.gada 2.decembrī -, evakuējot padomju armijas daļas no Hanko pussalas kara bāzes, sadūrās ar mīnu un nogrima.

Virsaitis M-68

Virsaitis M-68

Kuģa vraku 2005.gadā uzgāja somu ūdenslīdēji, bet 2008. gadā to somu vēsturnieki arī identificēja. Taču Latvijas Kara muzeja eksperti par faktu, ka ir atrasts Latvijas pirmais flagmanis, uzzināja tikai 2011.gada oktobrī, kad interesi par kuģa vēsturisko nozīmi izrādīja somu ūdenslīdēju grupa, gatavojot dokumentālo filmu par Hanko pussalas evakuāciju.

Kugis Virsaitis - Zvans 2 Kugis Virsaitis - Pieminas zime Kugis Virsaitis - daiveri

Zemūdens ātrpeldēšana

Zemūdens ātrpeldēšana ir viens no Latvijas zemūdens sporta veidiem.  Latvijā zemūdens ātrpeldēšana ir peldēšana zem ūdens delfīna stilā. Treniņos sportisti paveica aptuveni 2km distances.

Zemūdens ātrpeldēšana

Zemūdens ātrpeldēšana ir sporta disciplīna, kuras mērķis ir pēc iespējas īsākā laikā veikt dažādu distanču peldēšanu. Noteikumi paredz, ka sportists veic kustības zem ūdens, ko viņš veic pielietojot savu fizisko spēku un pleznās.

Kā zemūdens sporta disciplīna ietver sevī sekojošas programmas:
•  Peldēšana ar pleznām pa ūdens virsmu ar elpošanu caur gaisa caurulīti vai bez tās.
•  Peldēšana ar pleznām zem ūdens virsmas ar akvalangu (zemūdens peldēšana).
•  Peldēšana ar pleznām zem ūdens virsmas ar brīvu elpas aizturi (zemūdens niršana).
•  Stafete – sacensības, kurās komandu dalībnieki pēc kārtas mainoties nopeld atsevišķus distances etapus. •  Maratona peldēšana – peldēšana ar pleznām uz garām distancēm.

Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī tos cilvēkus, kas zin šos cilvēkus. Latvijā ir samērā bagāta pieredze zemūdens sporta jomā – mūsu priekšteči trenējās zemūdens orientēšanāzemūdens šaušanā un zemūdens ātrpeldēšanā. Mēs vēlamies šo pieredzi saglabāt, izveidojot atmiņu stāstu sēriju un arī filmu par šiem cilvēkiem – zemūdens sportistiem.

Lūdzu informējiet mūs par sev zināmiem zemūdens sporta veterāniem Latvijā – uz tālruni 220-77-202 (Valters) vai uz kontaktformu .

Zemūdens šaušanas sports

Zemūdens šaušanas sports ir viens no Latvijas zemūdens sporta veidiem. Zemūdens šaušanā, sportisti ir ekipējušies maskā ar elpošanas caurulīti, pleznās un aizsargtērpos,  apbruņojušies ar atsperu, gumijas vai pneimatiskajām harpūnu šautenēm un piedalās sporta zemūdens šaušanas disciplīnās.

Zemudens sausana

Zemūdens šaušana

Sporta zemūdens šaušanu var klasificēt kā trīscīņu, kur katrs no trīs vingrojumiem ir atšķirīgs, taču cieši saistīts viens ar otru.

  1. Pirmais vingrinājums – šaušana uz precizitāti, kas sastāv no trīs piegājieniem par deviņiem šāvieniem zem ūdens katrā piegājienā. Katrā piegājienā (sērijā) notiek bez pārtraukuma, ar aizturētu elpošanu, ar vienu un to pašu ieroci, ar obligātu uzpeldēšanu virs ūdens starp šāvieniem. Deviņi šāvieni jāveic 10 minūšu laikā bez distances peldēšanas,
  2. Otrais vingrinājums – zemūdens biatlons – bez pārtraukuma veic deviņus šāvienus pa fiksētiem mērķiem, veicot niršanas peldēšanu turp un atpakaļ. Distance starp starta līniju un finišu 10 metri. Vingrojuma veikšanai ir 7 minūtes. Ja pārkāpj laika limitu, dalībnieks tiek atsaukts no vingrinājuma un rezultāts anulēts
  3. Trešais vingrinājums – stafete, kur komandā ir 3 dalībnieki. Katrs veic bez pārtraukuma 3 šāvienus, veicot niršanas peldēšanu turp un atpakaļ. Distance starp starta līniju un finišu 10 metri. Viens no sportistiem šauj 3 reizes pa centrālo centru, otrs par augšējo centru, trešais pa apakšējo centru.

Pēc CMAS zemūdens šaušanas sportu sauc par Spearfishing.

Aicinām pieteikties Latvijas zemūdens sporta veterānus, vai arī cilvēkus, kas zin šos cilvēkus. Latvijā ir samērā bagāta pieredze zemūdens sporta jomā – mūsu priekšteči trenējās zemūdens orientēšanā, zemūdens šaušanā un zemūdens ātrpeldēšanā. Mēs vēlamies šo pieredzi saglabāt, izveidojot atmiņu stāstu sēriju un arī filmu par šiem cilvēkiem – zemūdens sportistiem.

Lūdzu informējiet mūs par sev zināmiem zemūdens sportistiem Latvijā – uz tālruni 22077202 (Valters) vai uz kontaktformu .

Francija 2010. Noslēgums

Arī svētdiena nesolās būt labāka – izejot krastā, redzams, ka jūrā viļņi ap diviem metriem. Nolemjam vēlreiz aizbraukt uz krāmu tirgu, lai iepirktu augļus. Nu un pie reizes, lai izmestu vēl vienu apli pa tirgu. Ja nu kas… Šoreiz mans optimisms attaisnojās pilnībā. Atrodu vienu kolorītu francūzi, kurš izlicis pārdošanai īstu kuģa iluminatoru no tīra vara. Cena – 150 eur. Dārgi, mēģinu kaulēties, bet neveiksmīgi. Vīrs lauzītā angļu – franču valodā skaidro, ka tas esot no 1942. gadā Tulonā nogremdētās franču flotes. Pēc ilgas kaulēšanās izdodas nokaulēt 10 eur, un vēl dabūt „prezentā” kuģa termometru. Abi esam laimīgi, nofotografējamies par piemiņu.

Pēcpusdienā Vjačeslavs piedāvā doties uz pussalas otru pusi vizināties ar vindsērfingu. Mani gan baida stiprais vējš, bet Slavikam liels dēlis ar 6-metrīgu buru, vajadzētu būt ok priekš manis. Tā arī izrādās – vizināties ar šo ir daudz vieglāk, nekā ar manējo. Arī apstākļi sērfošanai ideāli – plaša lagūna ar nelielu dziļumu, aizsargāta no viļņiem. Šīs vietas priekšrocības novērtējuši arī daudzi citi sērfotāji un burātāji. Dēļi zib vien apkārt mazajos vilnīšos. Arī man pāris reizes izdodas iziet uz glisēšanu.
Arī pirmdiena mūs sagaida ar vēju un viļņiem. Sergejs jauc laukā laivu, arī mēs nospriežam, ka vairs nav vērts šeit uzkavēties. Nolemjam startēt rīt agri no rīta. Žāvējam un krāmējam aprīkojumu. Ap pusdienlaiku nolemju vēl uz atvadām nopeldēties jau pavēsajā Vidusjūrā. Kad esmu iepeldējis labu gabaliņu jūrā, krastā parādās Aleksandrs bļaudams un vicinādamies ar rokām. Pēc viņa uzvedības padomāju, ka notikusi kāda nelaime, kaut gan peldot uz krastu nevaru izdomāt – kas gan tāds varētu būt noticis, ja visi „mūsējie’ ir krastā? Kad piepeldu dzirdamības robežās, Aleksandrs nobļaujās, lai ātri
lienot laukā – esot sarunāts daivs uz „Le Rubis” – franču zemūdeni, kas nogrimusi netālu no Saint Tropez.
Urraaaaa!!! Mani divreiz nav jāskubina. Pus stundas laikā esam iekrāmējušies busiņā, es steigā aizmirstu kompjūteru. Par laimi – ir līdzi Uwatec bottomtaimeris, 40 metru dziļumā pieredzējuši tehnodaiveri jau var iztikt arī ar tādu, dekompresiju izejot „pēc izjūtām”. Pa ceļam vēl ieskrienam benzīntankā nopirkt fotoaparātam baterijas, jo akumulatorus nebiju uzlicis lādēties. Pēc stundas brauciena nokļūstam daivcentrā, kas izvietojies jaukā kempingā, pašā jūras krastā. Daivcentrs pieder pedantiskiem vāciešiem, kuri rūpīgi izskata mūsu „papīrus”. Viens no mūsējiem uzreiz tiek atskaitīts, jo viņam tikai OWD. Menedžeris kritiski noskata manu PADI DM sertifikātu un paziņo, ka tas velkot uz CMAS trīs zvaigznēm tikai tad, ja man vēl esot Deep un Wreck sertifikāts. Pastumju viņam savu Advanced Trimix sertifikātu un cenšos ieskaidrot, ka šoreiz viņam manā priekšā ir divas reizes jāsaka „Kū!” Viņš spītējās un stāsta, ka Advanced Trimix esot tikai viena specializācija Gandrīz sakaujamies. Kad visi papīri ir sarakstīti, sakraujam mantas pieklājīga izskata RIBā (7,5 metri, 200 z/s 4-taktu motors) un dodamies jūrā. Ko braukt nav tālu, apmēram 10 minūtes. Izrādās, mūsu daivgids ir bijis Rīgā un mācījies pie mūsu ugunsdzēsējiem. Noskaidrojam pat kopējus paziņas. Kad esam uz vietas, gids nolasa stingru brīfingu – „solis pa labi, solis pa kreisi – šauju bez brīdinājuma”. Klausos to ar vienu ausi un tikai māju ar galvu. Otrs gids demonstrē unikālu „piesiešanās” veidu – tiklīdz esam koordinātēs, paķer virvi un pārmetās pār bortu. Nekādu mārkeru, boju… Būs šī metode jāievieš arī mums Baltijas jūrā.
Mēs ar Aleksandru ejam pirmie, jo zem ūdens būsim visilgāk. Straume tiešām izrādās spēcīga, labi, ka mums tagad ir resna virve, pie kā pieturēties. Ap 30 metru dziļumā parādās zemūdenes aprises. Fantastika! Zemūdene stāv gandrīz uz taisna ķīļa, lūkas vaļā, augšpusē vieglais korpuss izārdīts, atklājot skatienam saspiestā gaisa cilindrus un citas „zarnas”. Piepeldam pie lūkām, pie vienas pat „piemēros” ielienot iekšā. Tomēr nē – mana konfigurācija mazliet par „resnu” – te derētu saidmounts. Bet kārdinājums iepeldēt iekšā ir liels… Tā vietā pabāžu kameru cik tālu roka ļauj un cenšos pafilmēt iekšpusi. Aleksandrs pozējot uz zemūdenes tiltiņa jūtas vismaz kā admirālis Dēnics. Aizpeldam līdz priekšgalam un nolaižamies līdz gruntij. Dziļums – 39,8 metri. Diemžēl neizdodas „skats no priekšas”, jo šajā rajonā ļoti spēcīga straume un duļķes samazina redzamību. Celties virs zemūdenes šajā vietā neriskēju, jo baidos pazaudēties. Lēnam dodos uz pakaļgalu, kur piesieta mūsu virve, pa ceļam fotografējot un filmējot cik nu vien iespējams. Apkārt ļoti daudz zivju, kas kadriem piešķir nepieciešamos „akcentiņus”. Skati vienkārši fantastiski. Protams, Sarkanajā jūrā skati būtu krāsaināki, Vidusjūra tomēr ir „zilāka” un šeit nav to krāsu, kas tur, tomēr droši „Le Rubis” skaistuma konkursā ieņem stabilu otro vietu aiz „Gulf Fleet 31”. Tam pirmā vieta kaut vai tāpēc, ka tas 106 metros.
Sākam pacelšanos ap 22 minūti. Pa ceļam redzam pārējos mūsu grupas draiverus. Tā kā man nav kompjūtera, uztaisu sev „saudzīgu” pacelšanos ar pāris liekām dekopauzēm. Izrādās, ka manā skābekļa balonā vairs praktiski nekā nav, tāpēc pāreju uz gaisu un filmēju pārējo grupu, kas tieši šobrīd sāk pacelšanos. Sešu metru dziļumā mums izveidojās īsta „klimpu zupa”, jo, kamēr pārējie lēnam dodas uz augšu pa virvi, es cenšos saglabāt savu dziļumu. Gids pārmetoši paskatās uz mani, laikam tāpēc, ka esmu palicis viens un uz nepareizās virves. Atmetu viņam ar roku, parādu, ka man viss kārtībā un lai liek man mieru. Izkāpjot laivā viņš gan par to nolasa niknu debrīfingu, bet tas man kā zivij ūdens – Baltijā ne vien tā ir nirts. Arī pārējie dabū „pa mizu” – visvairāk tiek Janai par nepareiziem svariem un peldspēju. Kad piestājam krastā, palieku pēdējais ar savu „ledusskapi”, nav vairs neviena, kam palūgt palīdzību. Aizstiepju to līdz laivas pakaļgalam un uzveļu sev plecos. Tā kā jūra ir diezgan viļņaina, cenšos notrāpīt brīdi, kad vilnis nes uz krastu un lecu… Iekrītu apmēram pusotra metra dziļumā un saļimstu zem „sparkas” svara… Uz krastu dodos rāpus… Visu notiekošo vēro viens pensionāru pāris un vesels bars skatītāju tuvējā kafejnīcā. Viņiem ta jautri, bet man tiešām nav spēka ar visu aprīkojumu mugurā cīnīties ar viļņiem un šķidrajām smiltīm. Mēģinu piecelties kājās – neveiksmīgi. No kafejnīcas puses atskan līdzjūtīga nopūta… Apdomāju variantu – doties līdz daivinga centram rāpus. Nē, tas tomēr būtu pazemojoši! Vēlreiz sasprindzinu spēkus… un izdodas!!! No kafejnīcas puses atskan ovācijas un aplausi, pensionāru pāris smaida un kaut ko saka franciski… esmu varonis!
Sakrāmējam slapjās mantas somās un dodamies atpakaļ uz Hyeres. Pie stūres Jana, kura demonstrē Šūmahera cienīgu braukšanas stilu pa kalnu serpentīniem. Es jau neko, fatāliski paļaujos viņas prasmēm, bet daži laikam ir tuvu jūras slimībai. Ceļmalas barjeras un stabiņi zib dažu centimetru attālumā no autobusa sāna. A vietām barjeru vispār nav… No aizmugures atskan neapmierināta balss – „Ei, uzmanīgāk, neved taču kartupeļus!!!” – „Kas to teica??” – „Kartupeļi!”
Kempingā pārrodamies tumsā. Nolemju piebeigt atlikušo tulamoru, bet no mūsu mājiņas neviens neatbalsta manu ideju. Paņemu pudeli un dodos meklēt atsaucīgāku publiku, ko, protams, ātri vien atrodu. No visa vakara turpinājuma atceros tikai Robespjēra patriotisma cienīgu tostu – „Par Franciju!”
Uz šīs nots arī ceļojuma aktīvā daļa beidzās. Nākamajā rītā Aleksandrs vāra atvadu plovu, žāvējam un pakojam mantas. Pēcpusdienā plānots doties ceļā.

Francija 2010. 1.turpinājums

21. septembris – no rīta nenirstam, jo iepriekšējā vakarā esam noslinkojuši un neesam uzpildījuši savus balonus. Niršanas vietā dodamies uz tuvējo franču daivcentru. Tur mūs sagaida nepatīkama ziņa – sakarā ar vakardienas nelaimes gadījumu „Donator” šodien ir slēgts, pie tā stāv franču sardzes kuģis un nelaiž daiverus klāt… tā teikt – „do razborki obstajateljstv … Sergejs tā vietā piedāvā ienirt uz „Le Ferrando”. Vispār jau nekas interesants šeit nav gaidāms, bet nu tā – „ķeksītim” – derēs. Aleksandrs paliek krastā, dodos kopā ar veselu baru „parasto” daiveru. Atrodu vienu akmenszivi, tas arī viss interesantais. Kuģis stipri sagrauts, da i vēl piedevām tikai 26 metru dziļumā.

Toties nākamā diena solās būt interesanta – nirsim uz 54 metru dziļumā esošo lidmašīnu „Mustang”. Viss jau būtu labi, ja vien šodien pamatīgi nesāpētu galva. Normālā situācijā es šādos apstākļos nenirtu, ja nu viss saplānots, bet nevar laist tādu iespēju garām. Kad piebraucam klāt, redzams, ka straume šoreiz ir ne pa jokam. Virve iztinās pilnā garumā un nostājās ūdenī 45 grādu leņķī. Blakus piebrauc vēl viens daivinga kuģītis un apvaicājas, kur mēs nirsim. Izskatās, ka viņiem vispār nav nekāda nojēga par to, kur viņi atpeldējuši. Vispār jau tepat blakus, kādus 100 metrus tālāk atrodas arī „Le Ville de Grasse”.
Esam tikai divi nirēji – es un Aleksandrs. Saģērbjos pirmais un ielecu ūdenī , lai pagaidītu Aleksandru. Kamēr saģērbjas Aleksandrs, esam pa straumei aiznesti kādus 150 metrus no markera. Pieķeros pie laivas borta un Dmitrijs iedarbina motoru, lai mani aizvilktu līdz vietai. Bet izrādās, ka tas nav tik vienkāršs pasākums – pēc dažām minūtēm rokas izstiepjas garas jo garas. Bļauju, lai Dmitrijs bremzē. Nākas ģērbt nost visu aprīkojumu un rāpties atpakaļ laivā. Piebraucam tuvāk markerim un šoreiz lecam abi reizē ar nolaistu gaisu, lai uzreiz aizietu lejā. Ar grūtībām izdodas tikt pie virves un pa pusei airējoties ar pleznām, pa pusei pievelkoties strauji krītam lejā. Neskatoties uz to, kad tuvojamies 50 metru dziļumam, virve jau stāv horizontāli. Aleksandrs pa priekšu, es no muguras, izmisīgi cenšamies nokļūt enkura virzienā.
Beidzot parādās arī pati lidmašīna. Saglabājusies diezgan labi, tikai pazudusi aste un spārnu gali. Aleksandrs uzreiz iekārtojas pilota vietā un rāda, lai es viņu fotografējot. Baaacc!! Fotoaparāts atkal aizsvīdis!!! Parādu rupju žestu, kas veltīts fotoaparātam un piepogāju to savā vietā. Nāksies iztikt bez bildēm. Kārtīgi apskatām lidmašīnu, no dzinēja izbāzusi galvu viena neliela murēniņa. Paiet ieplānotās desmit minūtes un sākam pacelšanos. Vispār priekš tik maza objekta laiks pilnībā pietiekams. Ceļamies augšā pa slīpo virvi, izstāvam visas plānotās dekompresijas minūtes un pēc 35 minūtēm esam atpakaļ laivā. Visā visumā – emocijas pozitīvas, ja vien tās nebojātu sāpošā galva, stiprā straume un niķīgais fotoaparāts. Šodien noteikti vairāk neniršu.
Toties 23. septembrī beidzot ieplānotas „īstās” alas! Ap 11:00 esam Hyeres pussalas galējā rietumu galā, pietauvojamies netālu no klints un daivs var sākties. Dziļumi nebūs lieli, bet mēs ar Aleksandru alām esam gatavojušies nopietni – divi lukturi, divas spoles u.t.t. izrunājam iepriekš visas darbības.
Kopumā šeit esot trīs atsevišķas alas, par kuru konfigurāciju nekas daudz nav zināms. Sergejs tikai stāsta, ka viena esot bijusi vismaz 200 metrus gara un ar sazarojumiem. Kopā ar mums piesakās vēl pāris „parastie” daiveri.
Pirmā ala sākas ar palielu, augstu grotu, Pa smilšainu dibenu dodamies iekšā. Kad esam kādus 50 metrus no „ārpasaules”, kur vēl skaidri saredzama izeja, atrodam palielu akmeni un Aleksandrs piefiksē pirmo auklas galu. Sekoju viņam un cenšos kaut ko filmēt. Ala aizvien sašaurinās, divatā blakus iet vairs nav iespējams. Dziļumus gan uzrāda minimālus – 2- 8 metri. Man šī ir pirmā nopietnā reize alā, ja neskaita kopā ar Čistjakovu Dahabā, tāpēc kāri tveru izjūtas. Vispār nekāda īpaša diskomforta un klaustrofobijas pazīmju nav. Virsūdens alās es noteikti tik komfortabli nejustos. Atceros, kā izmuku no sāls alām pie Kuldīgas.
Kad izbeidzās pirmā 50-metrīgā spole, piestiprinām klāt otru un turpinām iet tālāk. Kad esam nogājuši kopumā apmēram 80 metrus, redzam, ka augšā ir gaisa burbulis. Paceļamies virs ūdens un uzmanīgi ieelpojam gaisu – mazums, kas te pazemē gaisa vietā sakrājies?! nē, elpot var, kaut gan gaiss tāds stipri „ieskābis”. Lukturi izgaismo apmēram 4-5 metrus augstu velvi. Mūsu lukturu pamodināti, pa to sāk lidināties vairāki desmiti sikspārņu. Uztaisām dažas bildes un dodamies atpakaļ zem ūdens, uz izejas pusi.
Kad izejam ārā, dodamies uz blakus esošo alu. Tā izrādās mazāka un ne tik interesanta. Šoreiz eju iekšā pirmais, liekot virvi. Kad esam nogājuši vienu spoles garumu, padodu signālu pārējiem un griežos atpakaļ. Te mani sagaida neliels pārsteigums – pārējie tā sakūluši duļķes, ka mana spolīte izrādās vairs nebūt ne tukša formalitāte. Redzamība – ap 50 cm, lukturis arī neko nepalīdz, dodos laukā tikai pēc virves.
Trešajā alā jau dodamies iekšā drosmīgāk. Kad esam nokļuvuši līdz vietai, kur iekšā vēl spīd dienasgaisma, ala sadalās. Nolemju tālāko izpētīt viens pats. Parādu pārējiem zīmi, lai gaida mani šeit un dodos iekšā. Tagad esmu tumsā un pazemē viens pats. Būtu īstais laiks šausmu filmas cienīgam sižetam, bet nekā – viss iet kā pa diedziņu. Gandrīz vai neinteresanti – kur piedzīvojums, kur asas izjūtas?
Izeju līdz spolītes beigām un griežos atpakaļ. Pēc kāda laiciņa priekšā parādās pārējo lukturu atblāzma. Vēl mazliet papeldam pa ārpusi un dodamies uz laivu. Visi esam vienisprātis – ar steigu jāpērk garākas spolītes!
Pēcpusdienā dodamies apskatīt netālo Tulonu. Noparkojam auto daudzstāvu stāvvietā un dodamies uz krasta pusi. Mērķis – atrast kuģīti, kas vizina gar pilsētu. Kad esam nogājuši kājām kādus pāris kilometrus, nokļūstam krastā. Izrādās, ka „krasts” un „osta” šeit nebūt nav sinonīmi un mums būtu jāiet gar krastu kādi 4 kilometri. Tas liekās par daudz un nolemjam izbaudīt franču sabiedrisko transportu. Ērts autobuss mūs aizvizina līdz pašai pilsētas sirdij – krastmalai, kur pietauvojušās trīs – un četrstāvīgas motorjahtas. Nu lūk – tā arī ir Cote d’Azur būtība! Ātri atrodam kuģīšu piestātni un iekārtojamies uz dzeltena katamarāna, kas sola mūs izvizināt pa visu ostas teritoriju. Tiklīdz atejam no krasta, mūsu acīm paveras programmas nagla – visa varenā Francijas jūras kara flote. Priekšplānā atpazīstam divus skandalozos „Mistral” klases desantkuģus, aiz kuriem fonā redzams franču flotes flagmanis – aviobāzes kuģis „Sharl de Goll”. Salīdzinot ar amerikāņu aviobāzes kuģiem, šis izskatās diezgan pieticīgs, diez vai būs garāks par 200 metriem. Cik var noprast, tad gids franču valodā patreiz atklāj visus Francijas militāros noslēpumus, bet mēs fotografējam uz nebēdu.
Pēc ekskursijas ar kuģīti apmeklējam vienu ostas veikaliņu, kur iegādājos pāris „interjera suvenīrus” – kuģa zvanu un sekstantu. Pārdevējs izrādās ļoti kolorīts tips, mazliet papļāpājam ar viņu un nofotografējamies pēc veiksmīgā pirkuma. Vēl apskatām flotes muzeju, kas izvietojies divstāvu ēkā, tieši pie flotes bāzes vārtiem.
Nākamajā dienā jau no paša rīta mani sāk mocīt sirdsapziņa – pagaidām reālais daivu daudzums būtiski atpaliek no plānotā, tāpēc dodos jūrā jau no paša rīta, kamēr Aleksandrs vēl guļ. Mūsējie dodas vēlreiz uz riteņtvaikoni „Le Ville de Grasse”. Laivā Dmitrijs sadala visus pa pāriem, es, protams, – viens pats. Šoreiz fotoaparāts vismaz nepieviļ, mazliet pafilmēju, vēlreiz visu apskatu un kā pēdējais ceļos augšā izstāvēt visas savas dekompresijas minūtes.
Uz otro daivu pamostas arī Aleksandrs. Dosimies uz „Le Grec” – otru skaistāko kuģi šajā reģionā pēc „Donator”. Atkal esam tikai divi vien un Dmitrijs mūs ved ar mazo laiviņu. Jūra gan palikusi visai nikna – vispirms mums nākas kratīties ap 10 kilometriem uz Porquerolle salas austrumu galu, pēc tam vēl kādi 3-4 kilometri pa atklātu jūru. Pa gabalu redzam divus nelielus tornado aizmetņus. Citu daiveru laivu šodien jūrā nemana. Prieks, ka pie „Le Grec” uzstādītas divas stacionārās bojas. Arī straume nav pārāk stipra. Kuģītis tiešām ļoti skaists, stāv uz taisna ķīļa, maksimālais dziļums 46 metri. Kuģa priekšgals nolauzts un nav redzams. Paložņājam pa tilpnēm, protams – viss tukšs, jau sen nolasīts. Straume tomēr jūtama, visu laiku cenšas mūs aiznest projām no kuģa. Apkārt diezgan daudz zivju. No virsbūves izbaidu vienu palielu gruperu. Pēc piecpadsmit minūtēm sākam celties augšā. Te nu parādās visas stacionāro boju priekšrocības – viļņošanos jūras virspusē palīdz pārvarēt resnās un stingrās virves.
Kad iekāpjam laivā, izrādās, ka viļņi sacēlušies vēl lielāki un Dmitrijs ierosina apbraukt Porquerolle salu pa otru pusi, turoties salas aizvējā. Bet vējš turpina pieņemties spēkā… arī temperatūra tāda, ka naktīs jāslēdz iekšā sildītājs…
Tā kā nākamajā dienā jūrā iet nevar, nolemjam to veltīt virsūdens izklaidēm. Vispirms dodamies apmeklēt vietējo krāmu tirgu, kas izvietojies pamesta atrakciju parka vietā, Hyeres nomalē. Visa „andele” notiekot sestdienu un svētdienu rītos. Sergejs mūs sakārdinājis ar stāstiem, ka par pāris eiro šeit varot nopirkt visneiedomājamākās lietas. Es ceru uz kādiem „jūras suvenīriem”, bet neko interesantu neatrodu. Toties plašā izvēlē visādi „mājsaimniecības suvenīri”. Ja kāds vēlētos par lētu naudu iekārtot kādu interjeru retro stilā – te viņam būtu īstā vieta. Veci gludekļi, kafijas dzirnaviņas, visādi virtuves instrumenti plašā asortimentā. Turpat blakus vecas lupatas, lietota sadzīves tehnika, rotaļlietas, sporta čības par 5 eiro, uz kurām greznojas uzraksts „Made in France”, augļi… Vēl interesantāki ir paši tirgotāji. Cenšamies paslepus fotogrāfēt sejas, kamēr uz mums nesāk dusmīgi skatīties. Tomēr man „aplauziens” – nekā „no jūras” neatrodu.
Sapērkamies augļus un dodamies ciemos pie Sergeja un Pāvela, kuri šodien lido projām. Viņi izvietojušies citā kempingā, pāris kilometrus no mūsējā. Uz galda neiztrūkstošais vīns, sieri un austeres. Mācamies tās pareizi ēst. Ne visiem izdodas. Kad beidzot sirsnīgi atvadāmies no viņiem, mūsu ceļš ved uz Marseļu. Jābrauc ap 90 kilometriem, lielākoties pa labām autostrādēm, kuras gan nav bezmaksas. Noparkojamies stāvvietā blakus vecajai ostai, pašā centrā. Esmu paņēmis līdzi jaku, ko atstāju mašīnā. Dažas minūtes vēlāk to nākas rūgti nožēlot – ārā nežēlīgs vējš, varētu būt ap 20 m/s. Uz jūras par tādu laiku saka – „šādā laikā ķieģeļi mācās lidot”… nav tālu no patiesības, pa brīdim pametam tramīgus skatus uz augšu, vai mums virsū nekrīt kāds jumta gabals vai izkārtne. Uzkāpjam cietoksnī, no kura paveras kolosāls skats uz pilsētu. Tālāk nolemjam apiet apkārt ostai līdz tālumā redzamajai katedrālei. Pa ceļam atrodam vietu, no kurienes atiet kuģītis uz Ifas salu. Diemžēl šobrīd reisi nenotiek. Vai nu vēja dēļ, vai arī tāpēc, ka sezona beidzās un Edmonda Dantesa kamerā tiek pārlīmētas tapetes.
Ap ostu izskatās savākusies visa pilsētas dzīve – notiek kaut kāds koncerts, akcijas, tirdzniecība… un protams – viss līcītis pilns ar dažāda izmēra peldlīdzekļiem. Cīnoties ar stipro vēju nokļūstam līdz noskatītajai katedrālei, kas atrodas pašā jūras krastā. Diemžēl neko par to nezinām, atliek vien novērtēt tās monumentalitāti.
Atpakaļceļā ieeju vēl pāris „jūras suvenīru” veikaliņos, bet viss dārgāks, nekā Tulonā, da i asortiments vājāks. Vienīgi iespaidu atstāj pilns ūdenslīdēja komplekts ar nospodrinātu vara ķiveri, svina zābakiem un sūkni komplektā. Par cenu nevaicāju, jo ož pēc piecciparu skaitļa Pasēžam vēl vienā kafejnīcā un dodamies uz stāvvietu. Vakara tumsā atgriežamies kempingā.

/noslēgums sekos/

Francija 2010

2010. gada 14. septembrī kopā ar Aleksandru dodamies kārtējā daivinga ceļojumā – šoreiz uz Francijas dienvidu krastu – Cote d’Azur. Galvenais mērķis – pie Franču Rivjēras krastiem nogrimušie kuģi. Kā jau parasti izbraukšana kavējas, ap pulksten 14:00 Aleksandrs iebrauc pie manis, sakrāmējam mašīnā visu bagāžu un ceļš var sākties. Priekšā gandrīz 3000 kilometru garš ceļš cauri Eiropai.

Kad jau braucam laukā no Rīgas, atceros, ka esmu aizmirsis maisiņu ar svaigiem gaļas pīrādziņiem. Zvans uz firmu un novēlējums darbiniekiem tos apēst. Līdz Latvijas robežai brauc Aleksandrs, Lietuva – manējā. Netālu no Kauņas nākas nomaksāt „ceļa nodokli” lietuviešu policistiem. Izrādās, ka viņiem ir lāzera radari …
Aizstūrēju auto līdz Suwalkiem, pēc tam pie stūres sēžas Aleksandrs. Netālu no Lomžas, ap kādiem 2:00 naktī – vēlas vakariņas ceļmalas ēstuvē. Turpinām braukt visu nakti bez apstājas.
Nākamajā rītā jau esam netālu no Berlīnes un nogriežamies pa 9. maģistrāli Nirnbergas virzienā. Pēc pāris simtiem kilometru uz vācu policistiem „iekrīt” Aleksandrs. Šoreiz – 90 EUR, esam pārsnieguši ātrumu par 25 km / h. Izskatās, ka brauciens būs dārgs …
Visā Vācijā lietus un apmācies. Pēc Nirnbergas nāk Karlsruhe. Braucam cik nu ātri iespējams. Vācijai seko tikpat lietaina Francija. Francijā iebraucam netālu no Mulhaus, tālāk Bizanson. Meitenes „sajūsmā” – pēc saulainas Vidusjūras kaut kā neizskatās. Laika apstākļi strauji sāk uzlaboties tikai tad, kad esam garām Lionai un līdz Vidusjūrai paliek mazāk par 500 kilometriem. Jau tuvojas vakars, ārā tumšs.
Pie stūres atkal sēžas Aleksandrs. Pirms Marseļas kļūdāmies autostrādes izvēlē un tā vietā, lai ātri nokļūtu mūsu galamērķī, iebraucam Marseļas centrā un līdz mums nākas līkumot pa drūmo Marseļu. Pilsēta tāda, kā mums to aprakstīja – tumšajā dienas laikā daudz bīstamāka par mūsu „maskačku”. Apkārt daudz tumšu māju, nevar saprast – tās ir apdzīvotas vai nē. Labi, ka ceļš ved bez būtiskām pieturām, gandrīz bez luksoforiem šķērsojam Marseļu vairāk pazemē, nekā virs zemes. Labajā pusē – Vidusjūra. Aiz Marseļas dažus desmitus kilometrus tālāk seko Tulona.
Ap pusnakti beidzot nonākam mūsu galamērķī – Hyeres. Vēl kādi 10 kilometri un piebraucam pie šauriem vārtiem, aiz kuriem bambusa biezoknī izvietojies mūsu kempings. Pirmais iespaids – ir dzīvots arī labākos apstākļos. Bet nu neesam jau izlepuši, kur pārnakšņot ir, tualete, duša, maza virtuvīte – ko mums vēl vairāk vajag?
Lielākais pluss – līdz jūras krastam daži desmiti metru, turpat var sauļoties, peldēties, turpat arī mūsu laivas. Satiekam Sergeju, Dmitriju un pārējos. Vienojamies rīt nekur nenirt, vispirms kārtīgi izgulēsimies, peldēsimies, sauļosimies un krāsim spēkus.
Nākamajā rītā, protams, visi noguļam līdz 10:00. Kad pamostamies – uzreiz uz jūru! Ūdens super, ap 22 – 23 grādiem. Paņemu masku un papeldos turpat pie krasta. Dziļums – līdz kādiem 4-5 metriem, dzidrs, tīrs, apkārt daudz zivju … Izrādās, Francijā zemūdens medības atļautas bez ierobežojumiem. Mūsu grupā ir arī daži „mednieki”. Man gan pēc Norvēģijas piedzīvojumiem uz šādām izklaidēm vairs nevelk.
Diena paiet laiskojoties. Vakarpusē aizbraucam uz tuvējo lielveikalu „uzpildīties”. Cenas, protams, padārgas, bet var iztikt. Lielā izvēlē sieri un viss, kas atrodams jūrā.
17. septembra rīts pienāk apmācies un lietains. Šodien pirmais daivs Vidusjūrā. Nirsim uz kuģi „Le Marcel”. Vispār nekas īpaši interesants, dziļums – līdz 32 metriem. Vraks diezgan stipri sagrauts, stāv tur jau no 1895. gada. Pagrūti pat saprast, kas kur ir.
Otrais daivs jau interesantāks – nirstam uz „Le Michel C”. Tas jau ir lielāks, labāk saglabājies un arī dziļums pieklājīgāks – mans VRX uzrāda 41 metru. Atrodu pat vietu, kur no atlūzām izveidojies metrus divdesmit garš, šaurs tunelītis un paložņāju pa to. Jebkurā gadījumā – nekā sarežģīta.
Palēnam veidojās sapratne par franču valodu. Izrādās, viss ir ļoti vienkārši – jāņem vērā sekojošais :
Bon žūr – Labdien (var lietot arī no rīta un vakarā)
Oi – jā
Bon – Labi
Mesjē – uzrunas forma vīriešiem, ķipa „cienīts kungs”
Madam – uzrunas forma sievietēm. Vēl neesmu sapratis, vai tā var uzrunāt gan 150-kilogramīgu tantuku, gan arī jaunu francūzieti
Mersī – Paldies !
Plunžer – daiveris
Pardon – Piedodiet (jāsaka tad, ja lielveikalā esi uzgrūdies tantukam, kas nes iepirkuma grozu, pilnu ar olām un olas tiek saplēstas)
Merde – rupjš lamuvārds (jālieto tad, ja lielveikalā tantuks uzskrējis virsū tev un saplēsis tavas olas. Pret nēģeriem, kuri dzīvsvarā pārsniedz tevi vismaz pusotru reizi, lietot nav ieteicams)
Visi pārējie frenču vārdi tiek darināti no mums zināmajiem latviešu, krievu vai angļu vārdiem, priekšā pievienojot priedēkli „Ļa-”. Tātad mūsu baloni šeit saucās „Ļa-sparka”, bet mīļotais viskijs – „Ļa-Tulamōr” (pievērsiet uzmanību tam, ka burts „o” ir ar garumzīmi. Tas piederās pie īstas Marseļas izloksnes)
18. septembris. Šodien plānā „Le Ville de Grasse”. Tas ir bijis neliels riteņtvaikonis, no kura šobrīd saglabājušies tikai paši riteņi un tvaika mašīna pa vidu starp tiem. Pārējās korpusa aprises jau izzudušas. Tā kā dziļums diezgan pieklājīga – 48 metri – nirēju nav pārāk daudz. Jau laivā sēžot redzams, ka straume šoreiz nav pa jokam. Trīs reizes metam markeri, visas neveiksmīgi. Beidzot ar ceturto kaut kas sanāk. Mēs ar Aleksandru ejam lejā pirmie. Noejot lejā, nekā nav. Redzams tikai mūsu enkurs un sliede smiltīs, kas norāda dreifēšanas virzienu. Ejam pa to, līdz pēc kāda brīža parādās milzīgo ratu aprises. Rati tiešām milzīgi, diametrā ap kādiem 4-5 metriem. Lejā varam uzkavēties kādas 20 minūtes. Safilmējam, safotografējam un ceļamies augšā. Kā „balva” – desmit minūtes sešu metru dziļumā pie skābekļa balona. Pārējie, protams, izlīduši laukā daudz ātrāk.
Nākamā diena – 19. Septembris – „tukšā diena”. Jūra pārāk bedraina. No rīta mazliet papeldamies un pasauļojamies, bet ap pusdienas laiku dodamies apskatīt Hyeres centru. Automašīnu atstājam „Casino” stāvvietā un dodamies kalnup. Pāri visai vecpilsētai paceļas ap 190 metru (ja var ticēt manam GPS) augsts kalns, kuru rotā cietokšņa drupas un skatu laukums. Uzkāpšana prasa ap pāris stundām, ieliņas šauras un līkumainas, brīžam grūti saprast, kurp mūs izvedīs kārtējā līkā ieliņa. Jāsaka gan, ka Horvātijas pilsētiņa Rovinj, kura bija ieturēta apmēram līdzīgā arhitektūras stilā, bija daudz tīrāka un sakoptāka.
Vakarā Aleksandrs „uzstājās” virtuvē – vakariņās būs basma !
Pirmdienas rītā, 20. septembrī, kā jau īstā pirmdienā, dodamies atkal uz „darbu”. Šodien paredzēts skaistākais Hyeres tuvumā esošais vraks – 78 metrus garais tvaikonis „Donator”. Tiesa gan – tas nav viņa īstais nosaukums, kaut gan visās daivinga rokasgrāmatās viņu pazīst ar šo nosaukumu. Kuģa īstais nosaukums ir „Le Prosper Schiaffino” un viņš nogrimis 1945. gada 10. novembrī uzskrienot uz mīnas, netālu no Porquerolle salas dienvidu krasta. Par „Donator” šo vraku nokristījuši draiveri, kas uz tā atraduši kuģa zvanu ar šādu nosaukumu …
Jūra gan pēc vakardienas vēl diezgan „bedraina”, tomēr ar nelielu piepūli veicam apmēram 8 jūdzes garo ceļu apkārt Porquerollei un ap 10:30 pievienojamies daudzajiem daiveru kuģīšiem un laivām, kas pietauvojušās pie stacionārajām bojām. Starp citu – otrs skaistākais šejienes vraks – „Le Grec” atrodas tepat blakus, dažus simtus metru attālumā. Arī pie tā manāma rosība. Straume gan nav maza, tomēr pa stacionārajām bojām niršana pavisam cita. Nolaižoties apmēram 20 metru dziļumā paveras kuģa pakaļgals. Uzreiz nolaižamies lejā līdz dzenskrūvei – maksimālais dziļums – 50 metri. Aleksandrs iekārtojās aiz dzenskrūves un rāda, lai es viņu fotografēju, bet … baaaccc !!! Fotoaparātam aizsvīdis stikls! Ūdeni gan it kā iekšā neredz, bet no fotografēšanas un filmēšanas nekas vairs nesanāk.
Nu ja nav – tad nav. Baudīsim skaisto tāpat, ar acīm un rokām. Kuģis stāv uz taisna ķīļa un ir ideālā stāvoklī. Nolūzis tikai priekšgals, kas atrodas dažus metrus tālāk, bet laiks mums ierobežots, tāpēc to meklēt neejam. Tā vietā izložņājam tilpnes. Protams, kaut ko atrast šeit ir tik pat reāli, kā piecus latus tirgus laukumā. Viena kuģa puse noaugusi ar skaistām gorgonārijām, kas straumē plīvo, attaisnojot savu nosaukumu. Arī zivju apkārt daudz. Divdesmit minūtes paiet kā nemanot, šeit arī stunda lejā būtu par maz …
Laiks celties augšup. Pacelšanās laikā vēroju blakus esošos franču daiverus. Redzams, ka sagatavotība ideāla, mūsējiem OWD un AOWD līdz tādiem vēl tālu … šeit nirst gan 12-14 gadus veci bērni, gan 70-gadīgi tantuki … Turklāt, kaut arī nebūdami tehnodaiveri, tomēr redzams, ka viņi nirst dekompresijas režīmā … Pacelšanās laikā ir redzams kas vairāk par „trīs minūtes piecos metros”. Man blakus ceļas augšā viņu gids sarkanā hidrā – peldspēja vispār ideāla, neskatoties uz straumi.
Tomēr kad uznirstam virspusē, izrādās, ka arī viņiem viss iet ne tik gludi. Sergejs, kurš palicis augšā laivā, stāsta, ka pirms brīža uz blakus laivas esot izcelts viens daiveris bez dzīvības pazīmēm … Tuvākas detaļas nav zināmas, bet kad mēs jau dodamies atceļā, mums pretim pilnā gaitā dodas sardzes kuģis. Vai nu ar pārvietojamo barokameru, vai evakuācijai …
Vispār mazliet jāpastāsta par franču daivinga sistēmu. „Mūsējo” PADI viņi neatzīst, un šķiet, ka pamatoti. Viņu CMAS izceļas ar daudz labāku sagatavotību. Formāli ņemot, viņu „viena zvaigzne” atbilst mūsu OWD, „divas zvaigznes” – mūsu AOWD , bet „trīs zvaigznes” – vai nu mūsējais AOWD + Deep, vai arī Rescue. Ar gaisu viņi nirst līdz 60 metriem, tiesa gan – nezinu, kādi ir dziļuma limiti kuram līmenim. Taču ar tehnodaivingu viņi nav draugos – kad interesējamies daivklubos par trimixu, sākās īdēšana – ar to ļoti maz kas nirst, mums nav izdevīgi, stingri juridiskie ierobežojumi … ar vienu vārdu sakot – „plaša patēriņa daivings” šeit ir nacionālais sporta veids, bet nekādi izcilie tehnodaiveri viņi laikam nav.
Kā otro daivu Sergejs mums piedāvā niršanu alās. Nu, protams, – tas mums ir kaut kas jauns un nebijis – Aiziet! Iepriekš viena grupa esot nirusi – baigi forši! Bet mēs pamēģināšot citā vietā … Kad nokļūstam vajadzīgajā vietā, tur jau noenkurojies viens franču kuģītis. Pietauvojamies netālu un dodamies ūdenī. Laivā paliek Dmitrijs, kuram par šo daivsaitu ir visai aptuvena nojausma, kas pasmelta no rokasgrāmatām. Ienirstu un dodos klints virzienā. Ieeja it kā esot ap 8 m dziļumā. Izpeldos šurp un turp, neko citu, izņemot ap 5 m dziļu grotu neatrodu. Pilnā tehnodaivera aprīkojumā uzpeldu pie blakus esošā daiveru kuģīša un vaicāju, kur ala. Šie, mazliet izbrīnīti par manu aprīkojumu (kas tiešām vairāk atbilst vismaz pāris simtus metru dziļām alām), norāda uz to pašu grotu … laikam paši paliek smejoties par latviešu daiveriem, kas uz 5metrīgu grotu nāk ar diviem baloniem, diviem lukturiem un spolēm … Rezultātā iznāk tāda niekošanās ar maksimālo dziļumu 14 metri. Oskars turpat peldina viena mūsējo dēlu introdaivā. Pafotografēju un pafilmēju viņus un lienu atpakaļ laivā. Abloms!

/turpinājums sekos/

Zemūdens niršana un smēķēšana

Rakstā “Smēķēšana un zemūdens peldēšana” Dr. Deivids Bučs (David Buch)  pievērš mūsu uzmanību faktam, ka pārāk daudz aktīvu nirēju ir arī kaislīgi smēķētāji. Patiesībā, 15 gadu laikā ko pavadu ar atpūtu saistītā zemūdens peldēšanā, novēroju smēķētāju skaita samazināšanos peldētāju vidū. Daudzi nirēju kuģi ierobežo smēķēšanu uz borta, taču tāpat nākas novērot ievērojamu skaitu nirēju, kas “uzvelk dūmu” pirms niršanas, pēc tās, vai divu nirienu starplaikā. Esmu pazīstams arī ar vairākiem instruktoriem, kas vienlaikus ir arī kaislīgi smēķētāji.

Ikdienā strādājot par tiesu medicīnas ekspertu, regulāri nākas novērot tabakas smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību. Smēķētāja plaušas atšķiras ne tikai vizuāli, bet ir arī ar savādāku konsistenci. Reizēm pat jābrīnās, kā tajās vispār iespējama dzīvībai nepieciešamo gāzu apmaiņa. Tāpat novērojams tabakas patēriņa iespaids uz aterosklerozes veidošanos perifērajās un koronārajās artērijās. Neskatoties uz neseno aktivitāti medicīniskajā un arī plaši populārajā presē, kur tika stāstīts par aptaukošanās iespaidu uz pāragriem nāves gadījumiem, smēķēšana kā nāves iemesls, pasaulē tik un tā ieņem pirmo vietu šajā nelāgajā statistikā. Amerikas medicīnas biedrības 2004. gada žurnālā atklāta statistika, ka no visiem 2000.gadā fiksētajiem nāves gadījumiem ASV, 18,1% saistīti ar tabakas patēriņu. Pārējie nāves cēloņi – nepietiekama pārtika, autokatastrofas un slimības ir ar mazākiem rādītājiem.

Kāpēc neiesaka smēķēt? CO, jeb oglekļa monooksīds, ko pazīstam arī kā Tvana gāzi.
No medicīnas viedokļa raugoties, ir absolūti neskaidrs, kāpēc cilvēki, kas nodarbojas ar zemūdens peldēšanu, kur kvalitatīvai gāzu apmaiņai un skābekļa apgādei ir būtiska nozīme, sāk vai turpina smēķēt. Smēķēšana var ietekmēt un, kā zināms, arī ietekmē gāzu apmaiņu organismā. Tabakas sadegšana rada daudzus toksiskus savienojumus no kuriem pazīstamākais ir tvana gāze. Tā rodas nepilnīgi sadegot jebkuriem organiskiem savienojumiem un ļoti ietekmē sarkano asinsķermanīšu spēju pārnēsāt skābekli organisma audos. Zemūdens peldēšanā, savukārt, viss ir tieši saistīts ar efektīvu gāzu apmaiņu un visi to ietekmējošie faktori rada nevajadzīgu risku. Ja tvana gāze piesaistās sarkanajiem asinsķermenīšiem, tad tie vairs nespēj pārnēsāt skābekli. Ja nesmēķējošam cilvēkam oglekļa monooksīda līmenis asinīs (mērītais parametrs ir karboksihemoglobīns) ir 2%, tad smēķējošiem cilvēkiem šis parametrs ir piecas reizes augstāks (sliktāks).
Piezīme: Uz procentiem skatīties ar neuzticību, jo ir aizdoma, ka oriģinālā tekstā ir minētas promiles, kas tulkojot uz krievu valodu pārvērtās par procentiem. Oglekļa monooksīds gan piesaistās pie hemoglobīna un tik vienkārši neatbrīvojas, taču tā parciālais spiediens normālā atmosfērā ir tik mazs, ka ir šaubas par 2% līmeni nesmēķējošam.

Plaušu kairinājums
Tabakas dūmu toksīni kairina elpceļu virsmu. Viens no svarīgākajiem elpceļu šūnu tipiem, kas atrodas gļotādā, ir bārkstiņas, kuru uzdevums ir izvadīt gļotas un svešķermeņus no elpošanas orgāniem. Dūmi bojā šīs šūnas, kā rezultātā organisms zaudē spējas izvadīt svešķermeņus no elpceļiem. Šis defekts ievērojami palielina hroniska bronhīta rašanās risku, ir iemesls “smēķētāja” klepum kā arī iemesls parādībai, ka kaislīgiem un ilgstošiem smēķētājiem nākas pēc miega atklepot ievērojamus daudzumus izdalījumu. Elpceļu kairinājums var izraisīt arī neprognozējamas un asas bronhospazmu lēkmes, kas nirējam nozīmē risku iegūt smagu barotraumu un gāzu emboliju.

Emfizēma
Ja izslēdzam niecīgu cilvēku grupu ar iedzimtiem ģenētiskiem traucējumiem, emfizēma nerodas nesmēķējošam cilvēkam. Plaušās gāzu apmaiņa notiek mazītiņos maisiņos sauktos par alveolām. Alveolas virsma klāta ar speciālām šūnām, kas palīdz pārnest gāzes uz tuvumā esošajiem kapilāriem. Nesmēķējošam cilvēkam alveolu struktūra saglabājas nemainīga gandrīz visa mūža garumā. Savukārt smēķējošiem cilvēkiem, tabakas dūmos esošie toksīni noārda alveolu struktūru veidojošo saistaudu slāni. Emfizēma noārda alveolu virsmu tādā veida, ka tajās kļūst neiespējama gāzu apmaiņa un rezultātā alveolas nespēj piepildīties un iztukšoties nepieciešamajā veidā.
Patiesībā, sieniņu noārdīšanās rada lielus gaisa “caurumus” plaušās, kurus ietver plānas sieniņas. Tās ir tik plānas, ka var atrauties no plaušu virsmas. Šie veidojumi, ko medicīniskā terminoloģijā sauc par bullām, var nirējam izraisīt plaušu barotraumu un arteriālo gāzu emboliju. Aplūkojot mikroskopā smēķētāja plaušu alveolas, labi redzama to fragmentācija, kas liecina par nelabvēlīgām izmaiņām plaušu cistoloģiskajā (audu) struktūrā.
Emfizēma ir neārstējama hroniska saslimšana, kaut gan tādi medikamenti kā astmas inhalatori un stereoīdie hormoni reizēm spēj atvieglot simptomus. Citos gadījumos jau nepieciešama skābekļa terapija taču ielaistos gadījumos un slimības pēdējās stadijās glābšana iespējama tikai transplantējot plaušu.

Nikotīns
Nikotīns ir narkotiska viela, kas organismā nokļūst ar dūmiem vai citiem tabakas patēriņa veidiem kā šņaukšana vai zelēšana. Nikotīns izraisa īslaicīgu asinsvadu sašaurināšanos, paceļ asinsspiedienu un ilgstoši izmantojot veicina aterosklerozes veidošanos. Ateroskleroze savukārt ar laiku izraisa problēmas, kas saistītas ar nepietiekamu asins apgādi un no tā izrietošu skābekļa trūkumu audos. Ja šajā procesā iesaistās asinsvadi, kas apgādā galvas vai muguras smadzenes, tad galaiznākums ir diagnoze – insults. Ja cietuši asinsvadi, kas apgādā sirdi, tad smēķētājs var sasirgt ar infarktu. Pēkšņas sāpes sirds apvidū savukārt norāda uz išēmisko slimību. Insults vai infarkts niršanas laikā parasti ir nāvējošs, jo pat ja izdosies uzpeldēt un atgriezties uz kuģa, tad nepieciešamā medicīniskā aprūpe ir gandrīz nepieejama vai līdz tai ir pārāk garš ceļš.

Plaušu vēzis
Viena no bīstamākajām ilgstošas un kaislīgas smēķēšanas sekām ir plaušu vēzis. Visizplatītākie plaušu vēža paveidi nesmēķējošam cilvēkam novērojami reti. Smēķētājiem, savukārt, ir ļoti labi zināma saistība starp šo bīstamo kaiti un tabakas patēriņu. Smēķēšanas bīstamību jau 1984.. gadā noformulēja ASV veselības aizsardzības sistēmas galvenais ārsts un Kongress to pieņēma publicēšanai uz visiem tabakas produktu iepakojumiem un reklāmas materiālos. Tabakas lietošana ir saistāma ne tikai ar plaušu, kakla vai mutes dobuma vēža veidošanos, bet arī ar tā paveidiem citos orgānos. Vēzis būtībā ir tabakas toksīnu iespaids uz šūnām, kuras zaudē savus normālos augšanas un pašregulēšanas mehānismus. Tāpēc  pastāv definīcija, ka tabakas dūmi satur kancerogēnas (vēža rašanos veicinošas) vielas. Kā jau minēts, tabakas dūmi kairinot elpceļu bārkstiņas, izraisa to šūnu izmaiņas radot pret toksīniem noturīgākus veidus, kuriem var nepiemist normālo šūnu augšanas, mijiedarbības un pašregulēšanās mehanismi.

Jaunība ir dzīves stadija, kad daudzi jūtas bezmaz vai mūžīgi. Diemžēl medicīniskā praksē bieži nākas saskarties ar šāda dzīvesstila sekām, kad uzvedība ar augstu riska līmeni ir daudzu jaunu cilveku uzvedības norma. Pašiznīcinošās uzvedības sekas tiem šķiet tik tāla nakotne, ka par to tagad var nedomāt. Vairums smēķējošo jauniešu ir ar tādu pietiekamu kardiorespiratoro rezervi, ka tā spēj pārvarēt smēķēšanas kaitīgo ietekmi. Ilgstošam smēķētājam savukārt vairs nav šādas rezerves un pat attiekšanās no tabakas nespēs radīt pataloģijas inversiju – atgriezties pie sākotnēji normālās gāzu apmaiņas un asinsrites.
Dr. Deivida Buča rakstā pieminēts DAN pētījums, kas norāda iespējamu saistību starp smēķēšanu un smagu simptomu rašanos dekompresijas slimības gadījumā. Cerams, ka abu šo rakstu sniegtā informācija tomēr liks aizdomāties un cilvēki tabakas vietā priekšroku dos drošai niršanai.

Oriģinālam tuvināts tulkojums no žurnāla “Octopus” Aug.- Sept. 2008.g krievu valodā.
Teksta autors Dr.med. Džims Karuzo
Uz krievu valodu tulkojis Antons Čerkasovs

Niršanas filozofija

Vairāki tiešām noderīgi domu graudi un atziņas saistībā ar daivingu. Tiešām ir vērts izlasīt un atcerēties! Kāds jau ļoti veiksmīgi ir noformulējis svarīgāko, par ko būtu jāpadomā katram nirējam. 

Niršanas filozofija

– Katram cilvēkam ir tiesības ieraudzīt zemūdens pasauli.
– Kāpēc ticēt brīnumiem, ja vari tiem pieskarties.
– Ikdienas pelēcība un nomāktība lieliski šķīst jūras ūdenī.
– Pirmās ieniršanas mūzika – baiļu un sajūsmas simfonija.
– Nelaid garām iespēju ielūkoties sevī ar dziļuma acīm.
– Nirējs glabā savā sirdī daļu jūras dvēseles. Jūra glabā daļu nirēja dvēseles.
– Attiecies pret Jūru tā, kā vēlies, lai Viņa attiecas pret Tevi.
– No dzelmes izcel tikai atmiņas, aiz sevis atstāj tik burbuļus.
– Nogrimušie kuģi ir mūžības laupījums, netraucē to mieru.
– Jūra nepiedod lepnumu.
– Akvalangs nirējam nepieciešams kā jūra, uzticams draugs – kā gaiss.
– Ja gribi izprast cilvēku, ienirsti kopā ar viņu.
– Esi atbildīgs par tiem, kas Tev uzticas.
– Niršanas noteikumu pārkāpēji nedzimst, tie mirst.
– Pirms riskēt, padomā par tiem, kas tevi gaida krastā.
– Nirēji mēdz būt veci vai drosmīgi. Vecu un drosmīgu nirēju nav.
– Nirēju sargeņģeļi nenirst dziļāk par 40 m.
– Jūra nemīl steigu. Apstājies, padomā, rīkojies.
– Nirējam jābūt pārliecinātam par trim lietām – ekipējums ir kārtībā, pārinieks ir drošs un pats esi psiholoģiski gatavs nirienam.
– Nebaidies sev atzīties savās bailēs.
– Lai cik varens Tu būtu, Jūra ir varenāka.
– Nirējam ir tiesības atteikties no niriena bez iemeslu izskaidrošanas.
– Iesācējs zina par niršanu visu, pieredzējis nirējs mācās visu mūžu.
– Pats bīstamākais nirēja ienaidnieks ir paša nevīžība.
– No Jūras nevajag baidīties, to jāsaprot.
– Zivis arī ir ļaudis, netraucē tām dzīvot.
– Niršana nav aizraušanās, tā ir diagnoze.
– Runā, ka reiz esam cēlušies no Jūras, nu tad laipni lūgti mājās.

Niršanas instruktora filozofija

– Sniedz nirējam pārliecību.
– Katrs apmācāmais ir pats svarīgākais.
– Atklāj sevi saviem skolniekiem.
– Ja gribi saprast zivi, kļūsi par jūru. Ja gribi saprast skolnieku, kļūsti par instruktoru.
– Ģenerāli no ierindnieka zem ūdens neatšķirsi.
– Nenogursti apmācīt savus skolniekus.
– Cieni dzelmi.
– Jūra un Tu – viena asins.
– Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam apmācījuši.
– Nedzenies pēc naudas. Dari cilvēkiem labu un nauda atnāks pati.
– Bezdibenim ir bīstamas acis.
– Labākais niršanas instruktors esi Tu pats. Pierādi to saviem skolniekiem.
– Esi veiksmīgs, tas pārliecina vairāk par rokasgrāmatu.
– Nekaitē!
– No barotraumām visviltīgākā ir sirdsapziņai.
– Draudzība – labākais ko vari iemācīt nirējam.
– Ko dara profesionāli instruktori no darba brīvajā laikā? Nirst!
– Jūra ir templis. Nepārkāp tās noteikumus.
– Apmācot niršanai, pievērs savai ticībai.
– Nauda tā ir pārāk maza cena par apmācību, centies iegūt dvēseli.
– Mūsu ir maz. Turi vērtē zemūdens brālību. Niršanas filozofija

Kas ir DIR (Doing It Right) sistēma

DIR sistēmas pamatā ir attieksme un vērtības pret daivingu, tā nav tikai daivinga ekipējuma sistēma, kā domā daudzi nirēji. Daivings ir lielisks hobijs un tas ir jādara droši. Ar “drošību” tiek domāts tas, ka daiveris neuzņemas nevajadzīgus riskus, kas ir pirmais DIR drošas niršanas noteikums.

Pirmais noteikums: “Neuzsāc niršanu”

Tev vienmēr ir jābūt izvēlei neuzsākt niršanu. Neviens tev nedrīkst uzspiest nirt, pat tu pats sev to nedrīksti uzspiest.

Iespējams tu samaksāji labu naudas summu par niršanu no kuģa, bet tu nejūties labi vai arī kuģa komanda neizskatās kompotenta. Ko tev darīt? Atcel niršanu! Tas nav viegli, bet tā ir pareizā izvēle. Kā DIR daiveris tu to vari paveikt – pat ja tas ir stulbi un par ja tu zaudē savu naudu.

Otra svarīga DIR sistēmas daļa ir komandas niršana. Tu piederi pie komandas. Komanda esi tu un tads niršanas pārinieks, un varbūt jūs esat trīs daiveri. Jebkurā gadījumā tu un tava daivinga komanda ir viena un tev tā ir jāuzvedas. Ja tavai komandai ir radusies problēma, tad tev ir jāuzņemas šīs problēmas risināšana. Tavas komandas drošība nevar tikt pakļauta kompromisam un tev ir jāuztraucas par saviem daivinga pāriniekiem un viņu potenciālajām problēmām vēl vairāk par sevi pašu.

Piemēram, ja tavam daivinga pāriniekam ir beidzies gaiss, tas nozīmē, kad problēma ir jums abiem. Ja tu piemēram esi daivā ar savu pārinieku un vienam no jums beidzas gaiss, tad ir liels risks, ka bez palīdzības netiksi ārā. Ja problēma notiek ar tavu pārinieku, tad tas arī tava atbildība. Ja tu nēesi uzņēmies rūpes par tava pārinieka gaisa patēriņu, taad tu nēesi uzņēmies atbildību par savu komandu.

Teiksim tu daivo trīs nirēju komandā un vienam no jums ir neliela problēma nolaisties, iespējams ar spiediena izlīdzināšanu. Pārējie no jūsu komandas nedrīkst turpināt nolaisties un gaidīt uz grunts, vai ko līdzīgu. Jums ir jāpaliek blakus savam komandas nirējam un jāparūpējas par nirēju, kurš ir aizkavējies. Ja viņš ir nolēmis pārtraukt daivu un pacelties, tad visai pārinieku komandai ir jāpaceļās. Tas ir nepieciešams, jo jūs nekad nevarat zināt vai tā ir bijusi medicīniska problēma, kas paceļoties var izraisīt samaņas zudumu, kas var noslīcināt nirēju.

Tas ir veids kā tu nirsti ar ciešu pārinieku komandu, kurā visi vienmēr ir gatavi palīdzēt viens otram. Turies vienmēr cieši ar savu pārinieku un esi par 100% pārliecināts par savu pārinieku. Jābūt cieši blakus, tas nozīmē no viena daivera līdz otram maksimāli 3 metru attēlumā, neatkarīgi cik laba ir ūdens redzamība.

Lai tu varētu palīdzētu kādam, tev ir jākontrolē sevi un savs ekipējums. Ja tu esi aizņemts ar savām problēmām, ko gan tu vari palīdzēt savam pāriniekam? Šis jautājums veido nākamo “noteikumu”.

Noteikums: “Nenirsti ar šaubīgajiem”

“Šaubīgais” nozīmē nedrošs daiveris. Tas ir tāds kurš nerūpējas par komandu, piem. neatbildīgs partneris. Tas var būt kāds, kas apzināti nerūpējas par savu niršanas ekipējumu un šādi parāda ka nerūpējas par savu drošību. Cits piemērs būtu nespējīgs daiveris kurš nebūtu spējīgs rīkoties ārkārtas situācijā. Šeit ir daudz iespējas, jo tas pat var būt nedrošs daivinga kuģis vai nekopotents daivinga gids. Ja komandā diviem “nedrošajiem” daiveriem gadīsies problēma, tad arī tev visticamāk radīsies problēmas.

Kā DIR daiveris tu neuzņemies nevajadzīgus riskus. Šādā veidā priekšroka tiek daivingam kopā ar citu DIR daiveri, vai daiveri kurš dala tādas pašas drošas niršanas vērtības, bet vēl nav ticis tik tālu ar trenniņiem un niršanas ekipējumu kā tu. Un tas attiecas uz jebkuru, gan daiveriem uz kuģa, gan kuģa komandu.

Lielākā kļūda ir apgalvojums, ka DIR (Doing It Right – Dari To Pareizi) ir domāts tikai tehniskajiem daiveriem un neattiecas uz izklaides daivingu. Šāds apgalvojums ir kļūda, jo jebkurš daivings ir balstīts un tiem pašiem principiem un veselo saprātu. Daivinga drošība un laba atpūta ir kopēja katram daiverim un nav starpības, vai tas ir “profesionāls tehniskais daivs” vai parasts izklaides daivs. Lai uzņemtos risku par savu partneri, esi zinošs savā jomā un nepakļauj sevi nevajadzīgiem riskiem.

DIR daivinga ekipējums ir standartizēts un tas pamatā ir  tāds pats gan atpūtas, gan “tehniskajiem” nirējiem. Priekšrocības ir daudzas, viena no tām ir tāda, ka ja tavam partnerim rodas ekipējuma problēma, tu vari viegli viņam palīdzēt, jo ciņa ekipējums darbojas ieši tāpat kā tavs. Tu zini kur ir viņa rezerves regulators, kur ir daivinga nazis, kur iet visas šļūtenes, kurš ventilis ir jāaiztaisa utt. Tu jau to zini instinktīvi un tev par to nav jādomā, kas var glābt tava partnera dzīvību ārkārtas situācijā.

Daži daiveri uzskata, ka eksistē speciāls daivinga brends vai niršanas ekipējuma ražotājs kas ņem vērā DIR prasības. Tam nav nozīmes. Tomēr ekipējumam ir jāpilda noteiktas prasības un tas samazina iespējamās izvēles alternatīvas. Viens piemērs ir daivinga pleznas.

*           Tām ir jābūt smagām, lai varētu turēt kājas uz leju sausā tērpa daiverim (nekad neizmanto potītes atsvarus)

*           Tām ir jābūt ciešām, lai tu varētu peldēt straumē vai ar lielu daudzumu ekipējuma

*           Tām ir jābūt masīvām un bez liekām daļām, kas varētu salūzt

*           Siksna nedrīkst būt ar ātri atlaižamām sprādzēm, kuras nevar aiztaisīt

*           Neviena daļa no pleznām nedrīkst izvirzīties, kur trosei vai virve būtu kur aizķerties

*           Tās nedrīkst būt pārāk garas jo tad tās nebūtu iespējams izmantot slēgtās vietās neaizskarot kaut ko

*           Tām ir jāstrādā ar visa veida pleznu vēzieniem (flutter, frog kick, baby flutter etc)

Rezultātā sanāk, ka vienīgi Scubapro Jetfin pleznas vai tās citas tām līdzīgas kopijas spētu pildīt šīs prasības.

Otra ļoti svarīga lieta ir tas, ka tavs daivinga ekipējums un paveiktās procedūras nemainās, tev nav vajadzīgs visu mainīt, neatkarīgi cik tālu dodies vai arī cik specifisks paliek daivings. Visu daivinga ekipējumu, ko tu izmanto šobrīd, tu varēsi izmantot arī nākotnē. Iepriekš minētās pleznas ir labas gan iesācējam daiverim, gan arī WKPP alu daiveriem uzstādot pasaules rekordu Floridā.

DIR daivinga ekipējums ir radīts lai būtu pēc iespējas vienkāršākas un tam būtu pēc iespējas mazāk lietas, kuras varētu saplīst. Labākais daivinga ekipējums parasti ir dārgāks par parastu. Piemēram “tehniskās niršanas” BSD. Tas ir bieži ir dārgāks par muguras plāksni un spārnu, kuru izmanto DIR daiveri, bet ar to nepietiek “sarežģītam” daivingam. Tas nozīmē, ka specifisku uzdevumu gadījumā tev tas nederēs, būs jāpērk jauns un atkal ir jāmācās nirt ar citu ekipējumu. Iemācīties darboties ar savu ekipējumu nozīmē to, ka tu zini kur viss atrodas, līdz pat mazākajam mezglam vai stiprinājumam. Tas arī nozīmē to, ka tu proti darboties ar ekipējumu bez skatīšanās un lielas domāšanas. Tas tavu daivu padarīs daudz atbrīvotāku, interesantāku un daudz drošāku.

Lai kļūtu par pārliecinātu un profesionālu daiveri tev ir nepieciešama prakse. Tev ir vajadzīgas šādas prasmes – gaisa padošana, teicama peldspēja un spēja atrisināt problēmas zem ūdens. Tev ir jāprot rīkoties ar spoli, pacelšanās boju, dekompresijas baloniem un skuteru.

Tāpat tev ir jāizkopj sava peldēšanas tehnika, jāprot peldēt bez maskas, izmantot rezerves gaismas, aizvērt balonu ventiļus utt. Ja nodarbojies ar daivingu regulāri, tas nozīmē to, ka tu saglabā savas prasmes visu laiku.

Ir svarīgi, lai daiveris saglabātu labu fizisko formu. Daivinga ekipējums ir smags un jo spēcīgāks  ir daivera ķermenis, jo mazāku piepūli tam ir jāpieliek lai nestu savu daivinga ekipējumu. Tev ir labākas iespējas pārvarēt stresu un lielākas izredzes izglābties kritiskā situācijā, ja esi fiziski izturīgs.

Par DIR sistēmu , filozofiju un ekipējumu internetā var atrast daudz informācijas, ir iespēja studēt un iegūt šis zināšanas. GUE (Global Underwater Explorers) ir laba apmācību izvēle, jo apmācības vada instruktori, kuri ir kompetenti DIR sistēmā. GUE ir izdevis grāmatu angļu valodā “Doing It Right: The Fundamentals of Better Diving”, kuru ir uzrakstījis alu pētnieks un GUE veidotājs Džarrods Jablonski (Jarrod Jablonski).

Pirmā daļa, tulkota ar Pētera Steinhofa (Peter Steinhoff) atļauju. Pārpublicēšanas gadījumā  vajadzīga atsauce uz http://dir-diver.com un http://www.daivings.lv

Apspriest Daivings.lv forumā!