jūnijs 26, 2017

Zemūdens niršana un smēķēšana

Rakstā “Smēķēšana un zemūdens peldēšana” Dr. Deivids Bučs (David Buch)  pievērš mūsu uzmanību faktam, ka pārāk daudz aktīvu nirēju ir arī kaislīgi smēķētāji. Patiesībā, 15 gadu laikā ko pavadu ar atpūtu saistītā zemūdens peldēšanā, novēroju smēķētāju skaita samazināšanos peldētāju vidū. Daudzi nirēju kuģi ierobežo smēķēšanu uz borta, taču tāpat nākas novērot ievērojamu skaitu nirēju, kas “uzvelk dūmu” pirms niršanas, pēc tās, vai divu nirienu starplaikā. Esmu pazīstams arī ar vairākiem instruktoriem, kas vienlaikus ir arī kaislīgi smēķētāji.

Ikdienā strādājot par tiesu medicīnas ekspertu, regulāri nākas novērot tabakas smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību. Smēķētāja plaušas atšķiras ne tikai vizuāli, bet ir arī ar savādāku konsistenci. Reizēm pat jābrīnās, kā tajās vispār iespējama dzīvībai nepieciešamo gāzu apmaiņa. Tāpat novērojams tabakas patēriņa iespaids uz aterosklerozes veidošanos perifērajās un koronārajās artērijās. Neskatoties uz neseno aktivitāti medicīniskajā un arī plaši populārajā presē, kur tika stāstīts par aptaukošanās iespaidu uz pāragriem nāves gadījumiem, smēķēšana kā nāves iemesls, pasaulē tik un tā ieņem pirmo vietu šajā nelāgajā statistikā. Amerikas medicīnas biedrības 2004. gada žurnālā atklāta statistika, ka no visiem 2000.gadā fiksētajiem nāves gadījumiem ASV, 18,1% saistīti ar tabakas patēriņu. Pārējie nāves cēloņi – nepietiekama pārtika, autokatastrofas un slimības ir ar mazākiem rādītājiem.

Kāpēc neiesaka smēķēt? CO, jeb oglekļa monooksīds, ko pazīstam arī kā Tvana gāzi.
No medicīnas viedokļa raugoties, ir absolūti neskaidrs, kāpēc cilvēki, kas nodarbojas ar zemūdens peldēšanu, kur kvalitatīvai gāzu apmaiņai un skābekļa apgādei ir būtiska nozīme, sāk vai turpina smēķēt. Smēķēšana var ietekmēt un, kā zināms, arī ietekmē gāzu apmaiņu organismā. Tabakas sadegšana rada daudzus toksiskus savienojumus no kuriem pazīstamākais ir tvana gāze. Tā rodas nepilnīgi sadegot jebkuriem organiskiem savienojumiem un ļoti ietekmē sarkano asinsķermanīšu spēju pārnēsāt skābekli organisma audos. Zemūdens peldēšanā, savukārt, viss ir tieši saistīts ar efektīvu gāzu apmaiņu un visi to ietekmējošie faktori rada nevajadzīgu risku. Ja tvana gāze piesaistās sarkanajiem asinsķermenīšiem, tad tie vairs nespēj pārnēsāt skābekli. Ja nesmēķējošam cilvēkam oglekļa monooksīda līmenis asinīs (mērītais parametrs ir karboksihemoglobīns) ir 2%, tad smēķējošiem cilvēkiem šis parametrs ir piecas reizes augstāks (sliktāks).
Piezīme: Uz procentiem skatīties ar neuzticību, jo ir aizdoma, ka oriģinālā tekstā ir minētas promiles, kas tulkojot uz krievu valodu pārvērtās par procentiem. Oglekļa monooksīds gan piesaistās pie hemoglobīna un tik vienkārši neatbrīvojas, taču tā parciālais spiediens normālā atmosfērā ir tik mazs, ka ir šaubas par 2% līmeni nesmēķējošam.

Plaušu kairinājums
Tabakas dūmu toksīni kairina elpceļu virsmu. Viens no svarīgākajiem elpceļu šūnu tipiem, kas atrodas gļotādā, ir bārkstiņas, kuru uzdevums ir izvadīt gļotas un svešķermeņus no elpošanas orgāniem. Dūmi bojā šīs šūnas, kā rezultātā organisms zaudē spējas izvadīt svešķermeņus no elpceļiem. Šis defekts ievērojami palielina hroniska bronhīta rašanās risku, ir iemesls “smēķētāja” klepum kā arī iemesls parādībai, ka kaislīgiem un ilgstošiem smēķētājiem nākas pēc miega atklepot ievērojamus daudzumus izdalījumu. Elpceļu kairinājums var izraisīt arī neprognozējamas un asas bronhospazmu lēkmes, kas nirējam nozīmē risku iegūt smagu barotraumu un gāzu emboliju.

Emfizēma
Ja izslēdzam niecīgu cilvēku grupu ar iedzimtiem ģenētiskiem traucējumiem, emfizēma nerodas nesmēķējošam cilvēkam. Plaušās gāzu apmaiņa notiek mazītiņos maisiņos sauktos par alveolām. Alveolas virsma klāta ar speciālām šūnām, kas palīdz pārnest gāzes uz tuvumā esošajiem kapilāriem. Nesmēķējošam cilvēkam alveolu struktūra saglabājas nemainīga gandrīz visa mūža garumā. Savukārt smēķējošiem cilvēkiem, tabakas dūmos esošie toksīni noārda alveolu struktūru veidojošo saistaudu slāni. Emfizēma noārda alveolu virsmu tādā veida, ka tajās kļūst neiespējama gāzu apmaiņa un rezultātā alveolas nespēj piepildīties un iztukšoties nepieciešamajā veidā.
Patiesībā, sieniņu noārdīšanās rada lielus gaisa “caurumus” plaušās, kurus ietver plānas sieniņas. Tās ir tik plānas, ka var atrauties no plaušu virsmas. Šie veidojumi, ko medicīniskā terminoloģijā sauc par bullām, var nirējam izraisīt plaušu barotraumu un arteriālo gāzu emboliju. Aplūkojot mikroskopā smēķētāja plaušu alveolas, labi redzama to fragmentācija, kas liecina par nelabvēlīgām izmaiņām plaušu cistoloģiskajā (audu) struktūrā.
Emfizēma ir neārstējama hroniska saslimšana, kaut gan tādi medikamenti kā astmas inhalatori un stereoīdie hormoni reizēm spēj atvieglot simptomus. Citos gadījumos jau nepieciešama skābekļa terapija taču ielaistos gadījumos un slimības pēdējās stadijās glābšana iespējama tikai transplantējot plaušu.

Nikotīns
Nikotīns ir narkotiska viela, kas organismā nokļūst ar dūmiem vai citiem tabakas patēriņa veidiem kā šņaukšana vai zelēšana. Nikotīns izraisa īslaicīgu asinsvadu sašaurināšanos, paceļ asinsspiedienu un ilgstoši izmantojot veicina aterosklerozes veidošanos. Ateroskleroze savukārt ar laiku izraisa problēmas, kas saistītas ar nepietiekamu asins apgādi un no tā izrietošu skābekļa trūkumu audos. Ja šajā procesā iesaistās asinsvadi, kas apgādā galvas vai muguras smadzenes, tad galaiznākums ir diagnoze – insults. Ja cietuši asinsvadi, kas apgādā sirdi, tad smēķētājs var sasirgt ar infarktu. Pēkšņas sāpes sirds apvidū savukārt norāda uz išēmisko slimību. Insults vai infarkts niršanas laikā parasti ir nāvējošs, jo pat ja izdosies uzpeldēt un atgriezties uz kuģa, tad nepieciešamā medicīniskā aprūpe ir gandrīz nepieejama vai līdz tai ir pārāk garš ceļš.

Plaušu vēzis
Viena no bīstamākajām ilgstošas un kaislīgas smēķēšanas sekām ir plaušu vēzis. Visizplatītākie plaušu vēža paveidi nesmēķējošam cilvēkam novērojami reti. Smēķētājiem, savukārt, ir ļoti labi zināma saistība starp šo bīstamo kaiti un tabakas patēriņu. Smēķēšanas bīstamību jau 1984.. gadā noformulēja ASV veselības aizsardzības sistēmas galvenais ārsts un Kongress to pieņēma publicēšanai uz visiem tabakas produktu iepakojumiem un reklāmas materiālos. Tabakas lietošana ir saistāma ne tikai ar plaušu, kakla vai mutes dobuma vēža veidošanos, bet arī ar tā paveidiem citos orgānos. Vēzis būtībā ir tabakas toksīnu iespaids uz šūnām, kuras zaudē savus normālos augšanas un pašregulēšanas mehānismus. Tāpēc  pastāv definīcija, ka tabakas dūmi satur kancerogēnas (vēža rašanos veicinošas) vielas. Kā jau minēts, tabakas dūmi kairinot elpceļu bārkstiņas, izraisa to šūnu izmaiņas radot pret toksīniem noturīgākus veidus, kuriem var nepiemist normālo šūnu augšanas, mijiedarbības un pašregulēšanās mehanismi.

Jaunība ir dzīves stadija, kad daudzi jūtas bezmaz vai mūžīgi. Diemžēl medicīniskā praksē bieži nākas saskarties ar šāda dzīvesstila sekām, kad uzvedība ar augstu riska līmeni ir daudzu jaunu cilveku uzvedības norma. Pašiznīcinošās uzvedības sekas tiem šķiet tik tāla nakotne, ka par to tagad var nedomāt. Vairums smēķējošo jauniešu ir ar tādu pietiekamu kardiorespiratoro rezervi, ka tā spēj pārvarēt smēķēšanas kaitīgo ietekmi. Ilgstošam smēķētājam savukārt vairs nav šādas rezerves un pat attiekšanās no tabakas nespēs radīt pataloģijas inversiju – atgriezties pie sākotnēji normālās gāzu apmaiņas un asinsrites.
Dr. Deivida Buča rakstā pieminēts DAN pētījums, kas norāda iespējamu saistību starp smēķēšanu un smagu simptomu rašanos dekompresijas slimības gadījumā. Cerams, ka abu šo rakstu sniegtā informācija tomēr liks aizdomāties un cilvēki tabakas vietā priekšroku dos drošai niršanai.

Oriģinālam tuvināts tulkojums no žurnāla “Octopus” Aug.- Sept. 2008.g krievu valodā.
Teksta autors Dr.med. Džims Karuzo
Uz krievu valodu tulkojis Antons Čerkasovs

Smēķēšana un zemūdens peldēšana

Smēķēšana un zemūdens peldēšana. Vai var teikt, ka šāds apvienojums ir riska faktors kesona  slimībai? Vairumam nirēju ir labi zināms, ka alkohola lietošana pirms niršanas var izraisīt organisma atūdeņošanos, kas savukārt palielina dekompresijas slimības (DKS), kas pazīstama arī kā “kesona” slimība, rašanās risku. Jau sākotnēji, visus, kas apgūst zemūdens peldēšanu, māca izvairīties no alkohola lietošanas niršanas dienā, un pat iesaka atturēties visa niršanai atvēlētā atvaļinājuma laikā. Ekonomiski attīstītajās valstīs tūroperatori pat nepiedāvā alkoholu tiem cilvēkiem, kas reģistrējušies kā nirēji. Vismaz līdz brīdim kamēr nav beigusies niršana. Bet kā ir ar tabaku?

Smēķēšana, šķiet, ir daudz mazāks tabu nirējiem. Esmu novērojis daudzus pieredzējušus nirējus, kas izsmēķē cigareti tieši pirms niriena, starplaikā starp nirieniem, vai uzreiz pēc ieniršanu sērijas. Vairums smēķētāju, visticamāk, ir pazīstami ar veselības problēmām, ko izraisa tabakas patērēšana, taču izvēlas uzvilkt dūmu neraugoties uz visiem zināmajiem riskiem. Taču, šķiet, smēķējošie nirēji nezin, kā šī nodarbe ietekmē DKS.

Vai smēķēšana paaugstina kesona slimības rašanās risku?
Ar zemūdens peldēšanu saistītajā medicīniskajā literatūrā var atrast ļoti maz informācijas par tabakas lietošanu un tā var sniegt tikai niecīgu daudzumu zināšanu par smēķēšanas ietekmi uz DKS rašanās risku. Ir pamats domāt, ka tādas ar smēķēšanu saistītās saslimšanas kā emfizēma, ateroskleroze, asinsvadu sašaurināšanās un holesterīna nogulsnes, ir priekšnoteikumi, lai rastos tādas smagas, ar zemūdens peldēšanu saistītas, traumas kā arteriālā gāzu embolija vai dekompresijas slimība. Smēķējošs nirējis var arī nezināt par saslimšanu ar kādu no iepriekš minētajām kaitēm. Meklējot informāciju tīmeklī ar populārākajiem meklētājiem Google un Yahoo, atrodam tikai vairākus rakstus, kas uzstājas pret smēķēšanu apvienojumā ar zemūdens peldēšanu iepriekš minēto iemeslu dēļ. Padziļinātu pētījumu, kas būtu veltīti smēķēšanas un DKS likumsakarību izpētei, līdz šim brīdim nav bijis.

Pētījums “Niršana un smēķēšana”
DAN apkopotā informācija par negadījumiem, kad zemūdens peldētāji sirguši ar DKS, satur arī detalizētu informāciju par simptomu raksturu un vai cietušais ir smēķētājs. Laika periodā no 1989. līdz 1999. gadam reģistrēti vairāk kā 4000 DKS saslimšanas gadījumi. Informācija tika nodota zinātniekiem no Djūka universitātes (ASV, Ziemeļkarolīna), kur, sadarbojoties ar DAN pārstāvjiem, tika veikta iegūtās informācijas analīza Pētījuma secinājumi publicēti žurnāla “Aviation, Space and Environmental Medicine” 2003. gada decembra numurā. Tajos stāstīts, ka neatkarīgi no citiem faktoriem, smēķētājiem novērojami smagāki DKS simptomi, kā nesmēķējošiem nirējiem.
DKS iekļauj sevī vairākus dažāda smaguma simptomus – sākot ar ādas niezi, sāpēm locītavās un beidzot ar konvulsijām, samaņas zaudēšanu un nāvi. Zinātniskais darbs, nosaukts “Tabakas smēķēšana un dekompresijas slimības smagums: retrospektīvs pētījums starp nirējiem – atpūtniekiem”, izklāsta ka kaislīgi smēķētāji (15 vai vārāk paciņgadi [viens paciņgads nozīmē ka smēķētājs patērē vienu paciņu cigarešu dienā gada garumā]) ir ar tieksmi iegūt smagākus DKS simptomus salīdzinot ar mazāk aktīviem smēķētājiem, kuriem savukārt ir smagāki simptomi salīdzinot ar nesmēķējošiem nirējiem.

Kaislīgi smēķētāji izjūt starpību
Kad salīdzināja kaislīgus smēķētājus ar nesmēķētājiem, tad atklājās, ka smēķētāji, kuriem attīstījās DKS, ar divreiz lielāku iespējamību izjuta smagākus simptomus nekā vieglus. Apmēram 37% cietušo kaislīgo smēķētāju bija novērojami smagi simptomi, kamēr tādi pie līdzīgiem apstākļiem bija tikai 24% nesmēķētāju. Ap 20% cietušo nesmēķētāju bija tikai viegli DKS simptomi, pret smēķētāju 14% (piebilde, pārējiem smēķētājiem simptomi bija smagāki).
Šis pētījums gan nepierāda, ka smēķēšana ir DKS rašanās iemesls. Taču tā viennozīmīgi parādīja, ja DKS simptomi parādās, tad smēķējošam nirējam to smagumam ir tendence pieaugt. Iespējamais iemesls ir smēķēšanas izraisītā asinsvadu sašaurināšanās plaušās.

Vai smēķēšana saistīta ar citiem riskiem?
Pētot iespējamos DKS riska faktorus, zinātnieki pārsvarā izmanto statiskas metodes, kas var arī nozīmēt, ka smēķēšana ietekmē faktorus, kas pakārtoti ietekmē saslimšanas norisi. Nepieciešami pētījumi, lai apstiprinātu faktu, ka smēķētāji pakļauti lielākam DKS riskam. Nepieciešams zināt kopējo procentuālo proporciju starp smēķējošiem un nesmēķējošiem nirējiem un to daļu, kas sirguši ar DKS, taču aptverošam pētījumam pagaidām trūkst izejas datu.
Smēķētājiem jābūt gataviem uzņemties vispārējās veselības kaitējuma risku kādu rada tabakas patēriņš. Iespējams, smēķētāji domā, ka vēzis, plaušu slimības un sirdskaites ir tik tālu, ka būs iespējams atteikties no cigaretes pirms tās sāksies. Attiecībā pret zemūdens peldēšanu, zināšanas, ka smēķēšana var būt saistīta ar smagākiem DKS simptomiem, jau ir pamatots iemesls atteikties no kārtējās cigaretes.

Oriģinālam tuvināts tulkojums no žurnāla “Octopus” Aug.- Sept. 2008.g krievu valodā.
Teksta autors D. med. David Buch.
Materiālu publicēšanai piedāva DAN Europe.
Uz krievu valodu tulkojis Antons Čerkasovs

Kesona slimības skarta daivera aprūpe

Kesona slimības skarta daivera aprūpe ir raksts, kurā aprakstītas ārstnieciskās procedūras, kuras ir jāveic mediķu uzraudzībā, pēc ASV ārstniecības metodikas. Vispirms jānosaka kesona slimības ievainojuma ārstēšanas steidzamības pakāpe.

Veiciet sākotnēju novērtēšanu daivinga vietā. Kesona slimība vai jebkuri tās simptomi, kuri ir aprakstīti iepriekš, parādās 24 stundu laikā kopš izniršanas ūdens virspusē. Daivera sākotnējais stāvoklis nosaka veicamo darbību kārtību un steidzamības pakāpi.

Pamatojoties uz ASV Jūras flotē lietoto klasifikāciju, daiveris var tikt iekļauts vienā no trim kategorijām:

  1. Kritisks stāvoklis
  2. Akūts stāvokli
  3. Savlaicīgs stāvoklis
Kesona slimība

Kesona slimība

1) Kesona slimība kritiskā stāvoklī

( KESONA SLIMĪBAS ārkārtas gadījumi)

Simptomi ir nopietni un ātri parādās, apmēram stundas laikā pēc izniršanas. Var iestāties bezsamaņa. Simptomi var progresēt. Daiveris var izjust spēcīgas galvassāpes, elpošanas grūtības vai arī būtiski apziņas traucējumi. Acīmredzami neuroloģiski traucējumi izpaužas kā izmainīts apziņas stāvoklis, nepareiza gaita vai nespēks.

Šie daiveri ir ļoti slimi, un atrodas kritiskā stāvoklī. Nepieciešamības gadījumā (piem. ja daiveris ir bezsamaņā), uzsāciet CPR un nekavējoši evakuējiet daiveri. Pārbaudiet, vai elpvados nav svešķermeņu. Ja nepieciešama sirds atdzīvināšana, tad traumētajam daiverim ir jāatrodas guļus stāvoklī, guļot uz muguras. Atrodoties šādā stāvoklī, sevišķi bīstama ir vemšana; ja tas notiek, tad daiveris ir ātri jāapgriež uz sāniem, iekams neattīrās elpvadi un atgriešana pie dzīvības var turpināties, atgriežoties guļošā stāvoklī uz muguras.

Ja iespējams, izmantojiet papildus skābekli, elpošanas noregulēšanas laikā, lai savainotais daiveris saņemtu paaugstinātu skābekļa daudzumu. Pat, ja CPR ir izdevies veiksmīgi un daiveris ir atguvis samaņu, jānodrošina 100 procentu skābekļa piegāde visu laiku, kamēr daiveris nonāk medicīnas iestādē.

Ja ir pieejami apmācīti aprūpes darbinieki, tad jāsāk izotoniska šķīduma, kurš nesatur dekstrozi, intravenoza ievadīšana. Sākotnēja ātra 1 litra ievadīšana pēc 30 minūtēm novērsīs dehidrāciju un samazinās hemokoncentrāciju. Kad tas ir paveikts, tad norma var tikt samazināta līdz 100- 175cc/ stundā.

Papildus 1 litra šķidruma ievadīšanas ierīces ir nepieciešamas lai tālākajā gaitā koriģētu dehidrizācijas procesu un normalizētu asins spiedienu, bet tas ir jādara apmācītam personālam, kas pienācīgi izvērtē situāciju. Pretējā gadījumā var rasties problēmas ar šķidruma palielinātu daudzumu organismā un diskomforta sajūta urīna aiztures gadījumā. Ja ir pieejami apmācīti darbinieki, tad bezsamaņā esošajiem daiveriem vajag ielikt katetru, kā arī to jāliek tiem, kuri nevar veikt urināciju.

Zvans palīdzības dienestam vai DAN

Pēc stāvokļa normalizēšanās un evakuācijas pasākumu veikšanas, sazinieties ar DAN. DAN medicīniskie eksperti vajadzības gadījumā palīdzēs noteikt diagnozi, nepieciešamības gadījumā arī ārstēšanas kursu. Sazinieties ar speciālistiem, pat ja skābekļa elpošana ir uzlabojusi daivera stāvokli. Gaidot evakuāciju, sastādiet cik vien iespējams detalizētu slimības vēsturi, kā arī veiciet daivera neuroloģiskā statusa aprakstu. Šie fakti būs noderīgi, lai saņemtu atbilstošu medicīnisko aprīkojumu. Ja tiek evakuēšanai tiek izmantota gaisa satiksme, tad lidaparāta iekšējam spiedienam ir jābūt līdzīgam kā jūras līmeņa spiedienam un nedrīkst pārsniegt 800 pēdas/ 244 metru augstumu, ja vien tas nerada problēmas lidaparāta drošībai.

Novietojiet daiveri pozīcijā guļus uz sāniem, pazīstamu arī kā atjaunošanās pozīcija. Tādējādi persona tiek novietota uz viena sāna (parasti kreisā), galva tiek atbalstīta zemā leņķī un augšējā kāja saliekta celī. Ja izraisās vemšana, gravitāte palīdz uzturēt elpvadus tīrus.

2) Kesona slimība, akūtā stāvoklī.

( B kategorija- KESONA SLIMĪBAS akūtie stāvokļi )

Šajā gadījumā, galvenais simptoms ir stipras sāpes, kuras nepāriet vai ir progresējušas pēdējo dažu stundu laikā. Daiveri neizjūt īpašu distresu, izņemot sāpes, un neuroloģiskās pazīmes, kā arī simptomi, bez uzmanīgas izpētes, nav acīmredzami.

Nekavējoties ievietojiet savainoto daiveri 100 procentu skābeklī un ievadiet mutē šķidrumu. Necentieties likvidēt sāpes ar kādu sāpju remdējošu līdzekli, iekams medicīnas darbinieks to nav norādījis darīt. Turpiniet pievadīt skābekli tik ilgi, līdz ierodaties ārstēšanas iestādē.

Sazinieties ar DAN vai tuvāko medicīnisko iestādi, noskaidrojot, kāds transports ir nepieciešams un uz kurieni daiveris ir jāved, pat ja simptomi ir pazuduši skābekļa iedarbībā. Visos gadījumos nebūt nav nepieciešams gaisa transports.

Gaidot evakuāciju, paņemiet cik vien iespējams detalizētu vēsturi un veiciet daivera neuroloģiskā statusa aprakstu. Šī informācija būs noderīga ārstniecības iestādes darbiniekiem. Ja tiek evakuēšanai tiek izmantota gaisa satiksme, tad lidaparāta iekšējam spiedienam ir jābūt līdzīgam kā jūras līmeņa spiedienam un nedrīkst pārsniegt 800 pēdas/ 244 metru augstumu, ja vien tas nerada problēmas lidaparāta drošībai.

3. Savlaicīgs kesona slimības stāvoklis

C kategorija- – Savlaicīgi KESONA SLIMĪBAS gadījumi

Simptomi nav acīmredzami vai to progresēšana ir lēna dažu dienu laikā. Parasti galvenās pazīmes vai simptomi sevī iekļauj sāpes vai savādas sajūtas; šajā gadījumā KESONA SLIMĪBAS diagnoze var būt zem jautājuma. Iegūstiet cik vien iespējams pilnu daivinga gadījuma vēsturi un veiciet neuroloģisko vērtējumu. Tad zvaniet DAN vai tuvākajai ārstniecības iestādei, vai dodieties uz tuvāko ārstniecības iestādi, lai saņemtu viņu vērtējumu.

II. Ja iespējams, iegūstiet niršanas vēsturi, apkopojiet un dokumentējiet visus gadījumus, kuri atgādina KESONA SLIMĪBAS:

– savāciet visu informāciju, par notikušo 48 stundu laikā pirms traumas, tā ir informācija par visām niršanas reizēm: dziļumi/ laiki, pacelšanās režīmi, intervāli starp niršanām, elpojamās gāzes, problēmu vai simptomu apraksts pirms, pēc vai niršanas laikā;

– izjautājiet par simptomu parādīšanos un to progresēšanu, pēc pēdējās daivinga reizes;

– apkopojiet ziņas par visiem pirmās palīdzības pasākumiem (ieskaitot 100 procentīga skābekļa došanas reizes), kā arī šo palīdzības pasākumu efektivitāti pēctraumas simptomu novēršanā;

– veikt lokālās neuroloģiskās ekspertīzes rezultātu pierakstu (aprakstīts zemāk);

– veikt aprakstu par visām locītavu vai citām ķermeņa muskuļu sāpēm, konkretizējot atrašanās vietu, intensitāti, kā arī radušās izmaiņas, kas radušās pārvietošanas laikā;

– iegūt informāciju par jebkādu izsitumu parādīšanos;

– nodrošināt jebkādu traumu aprakstu, kuras radušās pirms daivinga, daivinga laikā vai pēc tam.

III. Lokālās neuroloģiskās ekspertīzes veikšana

Informācija par traumu guvušā daivera neuroloģisko statusu būs noderīga, lai medicīniskais personāls veiktu efektīvu ārstēšanu. Traumu guvušā daivera centrālās nervu sistēmas ekspertīze uzreiz pēc negadījuma, nodrošinās ar svarīgu informāciju mediķi, kurš atbildīgs par ārstēšanu.

Lokālās neuroloģiskās ekspertīzes veikšana ir viegli apgūstama, un to var veikt arī indivīdi bez medicīniskās izglītības. Veiciet ekspertīzi tik daudz cik vien tas ir iespējams, bet tādās robežās, lai tas neaizkavē evakuāciju uz ārstniecības iestādi. Ar ekspertīzes veikšanas aprakstu var iepazīties DAN mājas lapā, kā arī DAN daivinga un Ceļojumu Medicīniskajā Ceļvedī.

IV. Nogādājiet traumēto daiveri tuvākajā ārstniecības iestādē un piezvaniet DAN

Sākumā zvaniet vietējai EMS, tad zvaniet DAN. Vadoties pēc ievainojuma dziļuma pakāpes (skat. augstāk), veiciet daivera elpvadu, elpošanas un asinsrites sistēmas aprūpi un sakontaktējieties ar vietējo EMS. Pēc kontakta nodibināšanas ar EMS piezvaniet DAN, medicīniskais personāls ir pieejams 24 stundas diennaktī, lai sniegtu palīdzību ārkārtas gadījumos.

Kā jārīkojas zvanot DAN Uzticības tālrunim:

1. Zvanot uz Uzticības tālruni, zvani nonāk Djūkas universitātes medicīnas centra centrālē. Pasakiet operatoram, ka zvanāt sakarā ar ārkārtas gadījumu daivingā. Operators tūlītēji jūs savienos ar DAN, vai arī atzvanīs tiklīdz būs iespējams.

2. DAN personāla darbinieks var jums dot nekavējošus ieteikumus, vai arī atzvanīt pēc konsultēšanās ar vietējo ārstu vai DAN Reģionālo koordinatoru.

3. DAN darbinieks vai Reģionālais koordinators var palūgt jūs uzgaidīt pie telefona, kamēr viņš/ viņa pieņem lēmumu. Tas var prasīt 30 minūtes vai ilgāku laiku, tādējādi, nepieciešami būs vairāki telefona zvani.

Šī kavēšanās nedrīkst radīt briesmas daivera veselībai. Tomēr, ja situācija kļūst dzīvību apdraudoša, nekavējoši nogādājiet daiveri tuvākajā ārstniecības iestādē, lai stabilizētu viņa vai viņas veselības stāvokli. Zvaniet DAN ceļojumu palīdzības centram uz numuru 1-800-326-3822 (1-800-DAN EVAC), lai konsultētos ar vietējo medicīnisko pakalpojumu sniedzēju.

Neskatoties uz augstāk aprakstītajiem faktiem par KESONA SLIMĪBAS, jums nevajag domāt, ka nodarbošanās ar daivingu vienmēr beigsies ar traumām. Reālitātē, KESONA SLIMĪBAS iegūst samērā retos gadījumos, izpēte liecina, ka to iegūst tikai 3- 4 gadījumos katrās 10 000 niršanas reizēs, gadā notiek aptuveni 1000 šādu negadījumu. Lielākoties KESONA SLIMĪBAS negadījumu nav smaga rakstura, un izārstēti neatstāj iespaidu uz tālākajām niršanas aktivitātēm.

Līdzīgi kā jebkurā sporta veidā, arī daivingā var iegūt traumu, bet zinot to, kā atpazīt KESONA SLIMĪBAS, rezultāti vienmēr būs labi. DAN dienests ir pieejams jebkurā laikā, un šeit var saņemt pasaules mēroga ekspertu padomus attiecībā uz KESONA SLIMĪBAS diagnozi un ārstēšanu. Ir maz tādu sporta veidu, kur var saņemt šādu atbalstu.

Tomēr, DAN neguļ uz lauriem. Mēs joprojām turpinām meklēt veidus kā nākotnē samazināt daivinga negadījumu skaitu. Projekts “Niršanas Izpēte” strādā tieši pie šiem jautājumiem. Šīs studijas apmāca interesentus kā atpazīt KESONA SLIMĪBAS, un viņi vāc dažādus datus un informāciju par daivingu. Šī projekta pamatmērķis ir izveidot datubāzi, kuras resursi nodrošinās drošu daivingu. Lai uzzināt vairāk par šo projektu, ieskatieties šajā vietnē: www.DiversAlertNetwork.org/medical/research/pde/.

Atgriešanās daivingā pēc KESONA SLIMĪBAS

Šie Flotes noteikumi ir domāti niršanas profesionāļiem. ASV Flote ir izstrādājusi noteikumus, kas skar atgriešanos daivingā pēc ārstēšanas kursa. Ja KESONA SLIMĪBAS izraisa vienīgi sāpes, bez neuroloģisku simptomu klātbūtnes, daiveri var atsākt niršanu laikā no 2 līdz 7 dienām pēc ārstēšanas, atkarībā no ārstēšanas grafika.

Ja ir neuroloģisku simptomu klātbūtne, daiveris var atsākt niršanu 2 līdz 4 nedēļu laikā pēc ārstēšanas, atkarībā no simptoma smaguma pakāpes. Īpaši smagos gadījumos, trīs mēnešus pēc ārstēšanās, daiverim ir jāiziet apskate, ko veic Daivinga Medicīnas darbinieks.

Noteikumi daivinga sporta amatieriem

Tiem daiveriem, kuri nepelna iztiku ar daivingu, ir vajadzīga konservatīvāka pieeja, lai attālinātu līdz minimumam traumas atkārtotas gūšanas iespēju.

– Gadījumos, ja ir tikai sāpes, bez neuroloģisku simptomu klātbūtnes, ieteicams ir atturēties no daivinga kā minimums 2 nedēļas.

– Ja novērojami nelieli neuroloģiski traucējumi, tad ieteicams atturēties no daivinga 6 nedēļas.

– Nopietnu neuroloģisku simptomu vai jebkuru reziduālo simptomu gadījumā, ieteicams ir atturēties no daivinga vispār.

Pat ja simptomi nav bijuši nopietni un tie pilnībā novērsti, daiverim, kuram vairākkārt ir bijis KESONA SLIMĪBAS, ir jāliek uzskaitē. Ja KESONA SLIMĪBAS ir iegūts vietā, kur citiem daiveriem, ar tādu pašu daivinga profilu, KESONA SLIMĪBAS nav konstatēts, tad iespējams, ka daiveris ir ar paaugstinātu uzņēmību attiecībā uz KESONA SLIMĪBAS. Šajos gadījumos, jākonsultējas ar Daivinga Medicīnas darbinieku, lai noskaidrotu vai ir droši atsākt daivingu.

– Atcerieties, ka laba veselība jums ir nepieciešama visa mūža garumā.

Rakstā par Kesona slimības skarta daivera aprūpi tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Kesona slimības atklāšana

Pašas izplatītākās kesona slimības izpausmes ir locītavu sāpes un nejutīgums. Tālāk seko: muskuļu vājums un nespēja iztukšot urīnpūsli. Smagu kesona slimību ir viegli identificēt, jo ir pazīmes un simptomi skaidri redzami. Tomēr, lielākoties kesona slimības izpaužas kā nelielas locītavu sāpes vai parestēzija (anormāla dedzināšanas, kņudēšanas vai kutēšanas sajūta) ekstremitātēs.

Kesona slimības atklāšana

Kesona slimības atklāšana

Daudzos gadījumos, šiem simptomiem piedēvē citus cēloņus, tādus kā pārpūlēšanās, spēcīga ūdens celtspēja vai pat pārāk apspīlēts hidrotērps. Tas aizkavē griešanos pēc palīdzības, un tāpēc parasti tiek uzsvērts, ka pirmais DCS simptoms ir noliegums. Dažkārt, šie simptomi nepastiprinās un pāriet paši no sevis, bet daudzkārt tie kļūst nopietni, līdz jums kļūst skaidrs, ka kaut kas nav tā un jums ir vajadzīga palīdzība.

Kas notiek tādā gadījumā, ja jūs negriežaties pēc palīdzības? Smagā kesona slimības gadījumā var rasties urīnpūšļa disfunkcija, seksuālā disfunkcija vai muskuļu vājums, šie ir tikai daži no iespējamajiem gadījumiem.

Dažos neuroloģiskā kesona slimības gadījumos, var rasties neatgriezeniski muguras smadzeņu bojājumi, kuriem var būt un var arī nebūt raksturojošu simptomu. Tomēr, šis bojājumu tips var samazināt atveseļošanās varbūtību pēc nākošās sastapšanās ar kesona slimību.

Neārstētas locītavu sāpes, kuras ir ar tendenci mazināties, domājams, ir iemesls kaulu bojājumiem, ko sauc par osteonekrozi. Ja vien nav daudz neārstētu kesona slimības gadījumu, tad simptomu nav. Ja tas ir noticis, tad bojājumu rezultātā kauli kļūst trausli, locītavām var rasties dažādas problēmas.

Rakstā Kesona slimības atklāšana, tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Kesona slimība

Kesona slimība ir neadekvātas dekompresijas rezultāts, kas seko pēc atrašanās paaugstināta spiediena apstākļos. Dažos gadījumos, Kesona slimība nav smaga un nesatur tiešus draudus. Citkārt, var rasties nopietni bojājumi; un kad tas notiek, jo ātrāk uzsāk ārstēšanos, jo labākas izredzes uz atveseļošanos.

Kesona slimība

Kesona slimība

Daivinga laikā, ķermeņa audi absorbē slāpekli, kas atrodas ieelpojamā gāzē, proporcionāli apkārtējam spiedienam. Kamēr daiveris atrodas spiediena apstākļos, gāze nerada nekādas problēmas. Ja spiediens samazinās pārāk strauji, slāpeklis neizšķīst un veido audos un asinsritē burbuļus. Parasti tas notiek, ja pārkāpj daivinga noteikumus, bet tas var arī notikt tad, ja visi norādījumi tiek pilnībā ievēroti.

Burbuļi, kas formējas locītavās vai to tuvumā, ir iespējamais cēlonis locītavu sāpēm. Kad burbuļu daudzums sasniedz augstu līmeni, ķermenī var rasties sarežģītas reakcijas, parasti tās notiek muguras smadzenēs vai galvas smadzenēs. Kā rezultātā var iestāties nejutīgums, paralīze un augstāko smadzeņu darbības funkciju traucējumi. Ja liels daudzums burbuļu nonāk venozajā asinsritē, var rasties plaušās asiņu sablīvējums un var iestāties cirkulācijas šoks.

Dekompresijas slimības (Kesona slimības) simptomi

  • neparasts nogurums
  • ādas nieze
  • locītavu un/ vai muskuļu sāpes rokās, kājās vai ķermenī
  • reibonis, trokšņi ausīs
  • nejutīgums un paralīze
  • aizdusa

Dekompresijas slimības (Kesona slimības) pazīmes

 

  • uz ādas var parādīties izsitumi
  • paralīze, muskuļu vājums
  • urinācijas problēmas
  • apjukums, personības izmaiņas, jocīga uzvedība
  • amnēzija, trīce
  • satricinājums
  • klepošana ar asinīm, putainas siekalas
  • kolapss vai bezsamaņa

Piezīme: Kesona slimības simptomi un pazīmes parasti parādās laikā no 15 minūtēm līdz 12 stundām pēc izniršanas, bet smagākajos gadījumos, šie simptomi var parādīties pirms izniršanas vai uzreiz pēc tās. Vēlāka simptomu parādīšanās ir reti, bet tā var gadīties, īpaši, ja pēc daivinga seko lidojums.

Rakstā tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Kesonslimība: Kas tā ir tāda un kā to ārstēt?

Kesona slimības, jeb dekompresijas slimība, termins tiek lietots, lai aprakstītu slimību, kas rodas spiediena samazināšanās gadījumā uz ķermeni. Piemēram, kas notiek ar jūsu ķermeni tad, kad iznirstat pēc daivinga.

Kesonslimība

Kesonslimība

Dekompresijas slimība sevī ietver divas slimības, viena no tām ir kesonslimība (DCS), otra- arteriālā gāzu embolija (AGE). DCS, domājams, rodas no audos veidojošamies burbuļiem, kas izraisa lokālus bojājumus, savukārt, AGE ir rezultāts burbuļu iekļūšanai elpošanas sistēmā, kuri, rada audu bojājumus bloķējot asins plūsmu kapilāru līmenī.

Kuri ir pakļauti dekompresijas slimībai?

Kesonslimība skar daiverus, lidotājus, kosmonautus un strādniekus, kuri izmanto saspiestu gaisu. Katru gadu ar šo slimību saskaras apmēram 1 000 amerikāņu akvalangistu daiveru. Vēl vairāk, kesonslimība var skart jebkuru daiveri. Galvenais DCI riska faktors ir apkārtējā spiediena pazemināšanās, bet ir arī citi riska faktori, kuri palielina iespēju iegūt šo slimību. Šie zināmie riska faktori ir: dziļa/ ilga niršana, auksts ūdens, sarežģītu un fiziski smagu vingrinājumu veikšana dziļumā, kā arī, ātra pacelšanās ūdens virspusē.

Ātra pacelšanās ūdens virspusē ir saistīta ar AGE iegūšanas risku. Sekojoši faktori, domājams, palielina dekopresijas slimības iegūšanas risku, bet tam nav pamatotu pierādījumu, tie ir: ķermeņa liekais svars, fiziski smagi vingrinājumi tūlīt pēc izniršanas, kā arī plaušu slimība. Turklāt, ir vēl pagaidām neidentificēti individuāla rakstura riska faktori. Lūk, kāpēc daži daiveri saslimst ar DCI daudz biežāk nekā citi, lai gan, šo daiveru niršanas veids ir vienāds.

Dekopresijas slimības raksturs

Tā kā dekopresijas slimībai ir gadījuma raksturs, tad gandrīz jebkurš daivinga veids, vienalga cik drošs tas šķiet, var izraisīt DCI. Kā iemesls ir tas, ka zināmie un nezināmie riska faktori var ietekmēt DCI iespējamību dažādos veidos. Tādēļ, izvērtējot kesonslimības iegūšanas iespējamību, jāņem vērā katra daivera personīgās iezīmes un simptomus, nevis tikai daivinga veida analīze.

Rakstā, Kesonslimība: Kas tā ir tāda un kā to ārstēt,  tiek izmantota informācija no DAN (diversalertnetwork.org)

Dekompresijas slimība

Medicīniskais skaidrojums dekompresijas slimībai: lat. de priedēklis, kas nozīmē atdalīšanu, pazemināšanu, + compressio saspiešana slimīgi stāvokļi, kas rodas, strauji pazeminoties apkārtējās vides spiedienam.

Dekompresijas slimība

Dekompresijas slimība

Kas var saslimt ar dekompresijas slimību?

Ar DEKOMPRESIJAS SLIMĪBU var saslimt ūdenslīdēji un kesonu strādnieki, kā arī lidotāji. Viens no biežāk novērojamiem dekompresijas slimības veidiem ir kesona slimība, kas rodas, ja cilvēks pēc darba vidē, kur ir paaugstināts spiediens, pārāk ātri izceļas virs ūdens.

Cilvēkam strādājot vidē ar paaugstinātu gaisa spiedienu, tā audos, galvenokārt asinīs, izšķīst daudz vairāk slāpekļa nekā normālā gaisa spiedienā. Spiedienam samazinoties, asinīs izšķīdušais slāpeklis sāk veidot gāzes pūslīšus. Ja spiediens pazeminās pakāpeniski, pūslīši ir mazi, sadalās un tiek izvadīti no organisma caur plaušām. Bet, ja spiediens pazeminās strauji, pūslīši ir lieli un var aizsprostot asinsvadus, radot asinsrites traucējumus (gāzes embolija). Dekompresijas slimības izpausme atkarīga no asinsvada aizsprostojuma vietas.

Dekompresijas slimības pazīmes

Vieglākos dekompresijas slimības gadījumos novērojama nieze locītavās, kājās, mugurā, bieži ir arī sāpes. Smagākos gadījumos var būt kāju paralīze (ja ir muguras smadzeņu asinsvadu aizsprostojums), iespējami sirds, plaušu u.c. orgānu darbības traucējumi (reibonis, galvassāpes, samaņas zaudēšana); ļoti bīstams ir liela asinsvada aizsprostojums, kas var būt nāves cēlonis. Ārstēšana.

Parādoties pirmajām dekompresijas slimības pazīmēm, nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Cietušo ievieto speciālā rekompresijas kamerā, kurā spiedienu ātri paaugstina līdz tādam, kādā veikts darbs, un pēc tam ļoti lēni izdara dekompresiju. Šajā laikā slāpeklis atkal izšķīst audos, gāzes pūslīši stipri samazinās, sadalās un tiek izdalīti no organisma caur plaušām. Pēc tam ieteicama silta pelde, apstarošana ar solluksa vai kvarca lampu, sirds līdzekļi.

Dekompresijas slimības profilakse

Regulāras med. apskates. Stingra arodatlase — vietās, kur iespējama saslimšana ar dekompresijas slimību, nedrīkst strādāt cilv., kuriem ir ausu, deguna, plaušu, sirds, nervu slimības, tukli cilv., kā arī cilv., kas jaunāki par 20 g. vai vecāki par 40 g. Ūdenslīdēju aparatūras un kesonu pārbaude, lidmašīnu kabīņu hermētiskuma kontrole. Stingri jāievēro darba laika ilgums un pareizs dekompresijas režīms. Pēc dekompresijas saslimšanas nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus.